Maija sākumā mūsu skolā daudzi bērni zināja, ka drīz Tērvetē būs gaisa balonu svētki.
Maija sākumā mūsu skolā daudzi bērni zināja, ka drīz Tērvetē būs gaisa balonu svētki. 12. maija rītā, kad es gāju uz skolu, ieraudzīju debesīs slīdam sešus gaisa balonus. Mācības ne man, ne arī citiem skolas bērniem nebija vairs prātā! Mēs ļoti gribējām tikties ar gaisa balonu pilotiem, redzēt balonus tuvumā uz zemes, varbūt pat pavizināties, tāpēc vēja ātrumā traucāmies viņiem pakaļ. Mūs neapturēja ne kanāli, ne arumi, jo prātā bija tikai viena doma – panākt lidojošās bumbas. Veiklākie no mums noskrēja kādus desmit kilometrus un viņiem laimējās. Gaisa baloni nolaidās uz zemes, piloti dāvināja suvenīrus un uzlīmītes. Tos, kuri pirmie aizskrēja, arī cēla debesīs milzīgajā grozā. Mēs, pārējie, ar skaudību skatījāmies gaisā.
Redzot mūsu milzīgo interesi, ārzemju piloti sniedza mums autogrāfus. Tā kā burtnīcas no skolas līdzi nepaņēmām, tad savus parakstus viņi mums uzrakstīja uz rokām. Nu skolotājai varējām apliecināt, kur bijām tik ilgi, ka neieradāmies laikā uz stundām. Mēs taisnojāmies, tomēr rājienu saņēmām, vēl rakstījām domrakstu par piedzīvoto. Izjūtas, kas pārņem, redzot gaisā balonus, ir ļoti satraucošas. Sekošana balonam pa zemi līdzinās putna lidojumam gaisā. Kā es gaidu to brīdi, kad pats varēšu iekāpt balona grozā, visiem pamāt ar roku un uzsaukt:«Cik skaisti ir lidot!» Kaut biežāk mēs varētu redzēt balonus pie mums, Bukaišos!
Mārtiņš Tisenkopfs, 3. klases skolnieks
