15. aprīlī pulksten 16 ar koncertu Jelgavas kultūras namā Intas Šveiceres vadītās «Jundas» popmūzikas studijas un grupa «Lai skan» svinēs astoņpadsmit gadus.
Pat pirmo reizi nonākot bērnu un jauniešu centra «Junda» ēkā Skolas ielā 2, telpu, kur notiek jauno popmūziķu nodarbības, var sameklēt bez prašņāšanas – kaut netrūkst arī vizuālās informācijas, pilnīgi pietiek ar «skanisko». Tāpēc iecerētais ievadjautājums par nosaukuma izcelsmi tiek atmests kā gluži lieks, bet saruna ar «Lai skan» vadītāju Intu Šveiceri sākas ar «kas ir kas» noskaidrošanu, proti, kā nezinātājam neapjukt daudzo popmūzikas studiju un grupu klasifikācijā. «Muzikālajā studijā ir astoņas grupas, no tām četras vairāk vai mazāk regulāri koncertē un piedalās konkursos,» rēķina vadītāja.– Tātad var teikt, ka studijā mācās, bet popgrupas koncertos rāda, ko bērni un jaunieši apguvuši?Principā jā, lai gan ir arī tādi, kuri uzreiz nokļūst popgrupā – tas atkarīgs no katra spējām un varēšanas. Nu jau mūsu loks ir sašaurinājies, no pirms dažiem gadiem sasniegtā skaitļa 115, kas laikam bija maksimālais jauniešu skaits, tagad esam palikuši nedaudz vairāk par astoņdesmit.– Un vecuma amplitūda?Jaunākajai ir trīs gadi. Ar vecākajiem «laiskaņiem» (tā studistus un popgrupu dalībniekus dēvē gan vadītāja, gan paši audzēkņi – red.) nu rēķini mazliet sajukuši, jo ar šo gadu mūsu pulkā vairs nav studentu. Bet ģimnāzisti un vidusskolēni pie mums vēl dzied.– Meklējot rakstos, atradu, ka «Lai skan» sākums saistīts ar festivālu «Saules zaķis».Nesen braucām uz konkursa «Balss pavēlnieks» pusfinālu, un bija tik dīvaini, kad iedomājos, ka tie «laiskaņi», ar kuriem tagad dodos uz TV studiju, toreiz – pirms 18 gadiem – vēl nemaz nebija dzimuši.Bet par pašu «Saules zaķi» palikušas tās labākās atmiņas. Laikam arī tāpēc, ka tas nebija konkurss (atlase gan bija jāpārvar, lai līdz turienei tiktu), bet festivāls, un tajā vairs nekāda sacenšanās nenotika – tas radīja īpaši labvēlīgu un draudzīgu atmosfēru visu dalībnieku vidū.– Kā izjūtat šo neizbēgamo paaudžu nomaiņu?Kamēr nesenējie lielie «laiskaņi» vēl dziedāja, domāju, ka pēc viņu aiziešanas būs grūtāk. Bet nav tik traki, tie, kuri nāk viņu vietā, arī ir ļoti jauki un sirsnīgi bērni. Labi, varbūt mums kādu laiku nebūs dižu uzvaru, pirmo vietu un «Grand Prix» kā Vācijā vai trešās vietas kā pirms gada Ņujorkā, bet gan jau pienāks laiks arī tam.– Tas, ko jūs dziedat, ir tā saucamā populārā mūzika. Vai «laiskaņi» sapņo kļūt par popzvaigznēm?Jā, mēs dziedam popmūziku, bet mūsu studijā nav mērķa izkopt dalībniekiem augstu vokālo prasmi. Bērni vairāk nāk, lai atraisītos, lai pašiem būtu interesanti. Es nestrādāju ar bērniem individuāli, kā vokālais pedagogs. «Lai skan» uzstājas savam, vecāku un skolas biedru priekam. To nevar uzskatīt par «popzvaigžņu kalvi».Es arī neslēpju no bērniem un, kaut viņi ir talantīgi, smalkjūtīgi cenšos pateikt, ka vairums no viņiem nekļūs par «O! Kartes akadēmiķiem» vai citu TV šovu zvaigznēm. Ir, protams, arī izņēmumi, ievērojamākā no «laiskaņiem» ir Anete Kotoviča, kura dzied no trīs gadu vecuma un dziedās arī svētdienas koncertā. Anete izaugusi tieši pie mums, visi turpmākie projekti ar Tirkīza kori, bigbendiem un dažādām grupām nākuši pēc tam. Var jau būt, ka pēc gada, diviem vai pieciem parādās vēl kāda tāda balss.– Vai jūsu darbošanās popmūzikas lauciņā neatņem bērnus, piemēram, Latvijā izslavētajai koru kultūrai?Zinu, ka vairāki koru vadītāji tā domā. Es gan uzskatu, ka galvenais ir tikai sākt dziedāt, un ir gandrīz vienalga, vai tas ir skolas ansamblis, baznīcas koris vai vēl kāds cits kolektīvs. Šādā nozīmē nekad neesmu bijusi greizsirdīga un vienmēr mudinu bērnus piedalīties visur, kur vien viņi grib un var. Tā nav taisnība, ka popdziedāšana sabojā balsi, mēs tāpat varam nodziedāt galvas reģistrā, piemēram, Ziemassvētku dziesmas.– Sekmīgi darbojas vidējās paaudzes deju kolektīvi un senioru kori, popmūzikai tomēr ir sava specifika. Ko darīt bijušajam «Lai skan» dalībniekam?Vecākajiem tagad ir pāri trīsdesmit, bet nav dzirdēts, ka kāds no viņiem (tā nav, ka «laiskaņos» dzied tikai meitenes) būtu nopietni saistījis savu dzīvi ar mūziku. Daži, kā Andrejs Dūda no pirmā sastāva, jau labi sen dziedāšanas vietā izšķīrās par labu peldēšanai. Bet kaut kādā ziņā «Lai skan» ir attīstījusi visus.– Sākuma periodā «Lai skan» izpildīja galvenokārt Gunta Šveicera dziesmas. Tagad ar viena autora sacerēto laikam vairs nepietiek?Ņemam talkā citus latviešu popmūziķus – Liene Šomase, Lauris Reiniks, paņemam kaut ko no šoviem, piemēram, «O!Kartes». Bet dziesmu trūkums latviešu popmūzikā ir problēma, tāpēc jau tiek «raktas ārā» Raimonda Paula dziesmas un vēl šis tas no mūsu nesenās vēstures.– Ko dzirdēsim svētdienas koncertā? Jeb tas iecerēts kā uzvedums, piemēram, reiz tik slavenā «Maija un Paija»?Idejas par jaunu uzvedumu ir, bet svētdien vēl būs jāsamierinās ar koncertu, lai gan bez pārsteigumiem neiztiksim. Domāju, ka skatītājiem būs interesanti.
