Šogad pilsētā kūla svilināta jau 19 reižu, Jelgavas novadā – 13, bet Ozolnieku novadā glābēji liesmas dzēsuši desmit reižu, liecina VUGD apkopotā informācija. Salīdzinājumam jāmin, ka 2011. gadā pilsētā un abos novados visa gada laikā reģistrēti 94 kūlas ugunsgrēki (Jelgavā 47, Jelgavas novadā 35, Ozolnieku novadā 12), savukārt 2010. gadā – 62 pērnās zāles degšanas reizes. Ugunsdzēsēji uzsver, ka kūlas dedzināšanas statistika nav salīdzināma, jo to lielā mērā ietekmē laikapstākļi – ja pavasaris sākas strauji tūlīt pēc sniega nokušanas, svilinātāji nepaspēj attapties, kad virs sausās zāles jau sazaļojusi svaiga.
Marina Sizova-Urbāne, psihoterapeite:Tā vairāk ir stereotipa sabiedrības uzvedība – gadu gadiem kūla ir dedzināta, tāpēc tai ir senas tradīcijas. Tomēr visā zāles dedzinātāju barā varētu būt arī kāds ar patoloģiju. Tā izpaužas kā bezmērķīga rīcība, kad dedzina katru gadu, kaut gan cilvēkam nemaz nav tādas vajadzības. Taču visbiežāk kūlas dedzināšanas fenomenā darbojas loģika un prāts, jo zemes īpašnieki grib atbrīvoties no liekā. Agrāk bija plaši lauki un mazāks iedzīvotāju blīvums, tad varbūt nodedzināt mazu pleķīti nebija tik traki. Tagad tāda rīcība skar plašāku loku, tāpēc par kūlas dedzināšanu uzzinām vairāk. Inga Vetere, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta pārstāve:Mums bieži vien lūdz raksturot vidējā kūlas dedzinātāja profilu. Tas gan īsti neizdodas, jo kurinātāji ir dažādi – no bērniem līdz vecām tantiņām. Taču viņus vieno tas, ka visi ir laikam pūces – par ugunsgrēkiem ziņo no pusdienlaika līdz pat pāri pusnaktij. Tomēr tam arī ir attaisnojums, jo līdz dienas vidum kūla droši vien apžūst. Sabiedrībā valda vairāki stereotipi, attaisnojot kūlas dedzināšanu. Vieni pārliecināti, ka tā darījuši arī senči un ka tas nav nekas slikts. Taču senči jau nededzināja zāli, to parasti noēda ganāmpulks, bet gan dedzināja paliekas pēc mežu nolīšanas. Citi apgalvo, ka paveic labu darbiņu, jo nosvilina ērces un citus kaitēkļus. Tad jautājam – vai tad jūs māju arī dedzināt, ja tajā ieviesušās peles? Bērnus vēl var iežēlināt, sakot, ka tā sadeg ezīši un zaķīši, taču pieaugušajiem šis arguments nelīdz. Jāuzsver, ka mūsu valstī brīvu zemju nav. Katrs kvadrātmetrs kādam pieder – privātpersonām, uzņēmumiem, pašvaldībai vai valstij. Ja zeme ir aizaugusi un tajā dedzina sauso zāli, tas liecina tikai par nesaimnieciskumu. Tātad šī zeme netiek pienācīgi kopta un kāds nav kontrolējis, lai tas tā nebūtu. Pilsētā aizaugušām zemēm vispār nevajadzētu būt.Tomēr kopumā kūlas ugunsgrēku skaits samazinās, jo arvien mazāk ir neapstrādātu lauku. Statistika gan ir skarba, taču tas ir arī attīstīto tehnoloģiju dēļ – katram tagad ir mobilais tālrunis, cilvēks ierauga pāris degošu kvadrātmetru un ziņo. Tomēr tas ir labi, jo nelaimes tādās reizēs ir neprognozējamas. Kad ierodamies notikuma vietā, dedzinātāji bieži saka: «Bet es taču pieskatu tās liesmas!» Tomēr kā gan var pieskatīt hektāriem plašus laukus? Andris Širovs, Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālās administrācijas direktors:Parasti cilvēki uzskata, ka ar kūlas dedzināšanu laukus atbrīvo no kaitēkļiem, nevajadzīgās zāles un ar pelniem ielabo augsni. Taču efekts ir tieši pretējs. Augsne tiek noplicināta un ar katru tādu dedzināšanas reizi kļūst nabadzīgāka. Lielākais potenciālais drauds, protams, ir mājokļu aizdegšanās briesmas. Tomēr arī tur, kur iztiek bez tik lieliem zaudējumiem, sekas ir redzamas – ja kūlu dedzina regulāri, samazinās augu daudzveidība. Augsnes virsējos slāņos aiziet bojā neskaitāmi kukaiņi, kas vēl ziemojuši un nespēj patverties. Iznīkst retu sugu augi, jo sadeg sēklas vai tikko uzdīgušie augi, kas nespēj izturēt tādu termoietekmi.
