Elejas jaunieši ceļ godā par mīlestību, kas ļaudis nešķiro pēc bagātības un kārtas.
Ar ko Eleja un tās pagasts, kurā tagad dzīvo ap divarpus tūkstoši cilvēku, ir interesanti un pievilcīgi? Tādu jautājumu pirms diviem gadiem sev uzdeva Elejas vidusskolas skolēnu pašpārvaldes dalībnieki, kuri iesaistījās ES finansētā starptautiskā projektā «Transinform». Tā mērķis ir radīt lauku vidē kādus atraktīvus elementus, kas varētu raisīt prieku un apbrīnu gan pašos, gan Elejas viesos. Ar ko esam bagāti?«No pirmā skata liekas, ka populāru tūrisma objektu ciemā nav. Karstajiem pazemes ūdeņiem, ko pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados zinātnieki atklāja apmēram kilometra dziļumā, pagaidām klāt netiekam. Sākām domāt par izcilajām Elejas personībām,» stāsta skolēnu pašpārvaldes konsultante skolotāja Ivita Lejava. Vidusskolai ir izcili absolventi: dzejniece Māra Misiņa, inženieris, publicists Jānis Bringulis, motobraucējs Jānis Vinters, lodes grūdējs Oskars Vaisjūns. Elejā dzīvo populārā dziedniece Veronika Ušuļska. Tur savus vēsturiskos romānus rakstījis Tālivaldis Treicis. Pazīstamu personību ciemā nav mazums. Un tomēr viena persona Elejas vidusskolas skolēnu apziņā esot ārpus konkurences. Proti, komtese (neprecējusies grāfiene) Dagmāra Mēdema. Viņa 19. gadsimtā dzīvoja Elejas pilī – klasicisma pērlē, kuru pirms divsimt gadiem uzcēla grāfs Žanno Mēdems. Leģenda vēsta, ka sešpadsmitgadīgā Elejas muižas komtese bijusi iemīlējusies vietējā policijas priekšniekā (citā versijā – pils dārzniekā), bet tēvs bijis pret šīm attiecībām, jo nevar taču dižciltīga jauniete saieties ar vienkāršu ļaužu puisi. Tādēļ ieslēdzis meitu pilī. Bijis pat sarunāts, ka Dagmāras draugs medībās it kā nejauši tiks nogalināts. Istabā ieslēgtā komtese to dabūjusi zināt un gribējusi draugu brīdināt. Agrā rītā, pirms mednieki atstāj pili, saģērbusies melnā medību tērpā, lēkusi pa pils otrā stāva logu un diemžēl nositusies. Pēcāk grāfs licis logu aizmūrēt. Drīz būs pagājuši simts gadi, kopš Pirmajā pasaules karā pils tika nodedzināta, un no vecās godības maz kas palicis pāri. Aizmūrēto otrā stāva logu pils drupās tomēr vēl aizvien var saskatīt. Daži elejnieki esot redzējuši arī Dagmāras spoku, kas tumšās novembra naktīs ar vējlukturi pastaigājoties pa Elejas parku. Nez kur palika puisisUz jautājumu, vai varbūt labāk būtu par Eiropas naudu iemūžināt ko bezbēdīgāku, kaut ko līdzīgu Briseles čurājošajam puisēnam, viena no projekta konkursa dalībniecēm 12. klases skolniece Jeļena Imperoviča atbild: «Tas taču ir stāsts par mīlestību! Turklāt tas dzīvo ne tikai grāmatās. Par Dagmāru vecmāmiņa pastāsta mazmeitai, tā atkal tālāk savai draudzenei. Piemēram, Rundāles pilī spokojas baltā dāma, par kuru mēs neko īsti nezinām, bet notikušais Elejā ir patiess.» Skolas prezidente Eva Lejava piebilst, ka Dagmāras un viņas mīļotā traģēdiju izraisījusī kārtu atšķirība tomēr ir palikusi vecajos laikos. Kaut gan šodien skolēnu ģimenēm ir dažāda rocība, neesot tādas nošķirtības, katrs var draudzēties, ar ko grib, un arī iemīlēties, kurā grib. «Žēl, ka maz ziņu saglabājies par puisi, ko mīlēja Dagmāra. Var jau būt, ka viņš vēlāk apprecējās un dzīvoja laimīgs,» domīgi saka J.Imperoviča. Muižas parks ir apdzīvotsEjot pa Parka ielu, no Elejas vidusskolas līdz Elejas muižas parkam sanāk apmēram pusotrs kilometrs. Skolēni tur dodas pastaigās. Dažam patīkot paložņāt pa privatizēto teātra namu un pārvaldnieka māju, kas aizsistiem logiem gadu desmitiem stāv tukšas. Skolotāja I.Lejava stāsta, ka agrāk Elejas puikas bīstami līduši arī pa muižas pazemes ejām, taču ar laiku tās aizbirušas un tagad nav redzamas. Elejas pagasts muižas parkā rīko pasākumus, piemēram, Jāņu ielīgošanu. Brīvdabas estrādē notiek koncerti, maija beigās tradicionālie Jelgavas novada Bērnu svētki. Pēc pēdām varēja redzēt, ka kāds šopavasar bijis pie apgāztā suņu pieminekļa saliņā, kur Elejas muižas vecie saimnieki bija ierīkojuši dzīvnieku kapsētu. Mūsdienās muižas ēku saimnieki mainās. Tomēr skaidras vīzijas par to, kā Elejas muiža izskatīsies nākotnē, elejniekiem trūkst. Ik pa laikam uzplaiksnījušas cerības, ka muiža varētu tikt atjaunota, tomēr viss palicis pa vecam. Viena no jaunākajām iecerēm, par ko stāsta pagasta pārvaldnieks Leonīds Koindži-Ogli, ir tur ierīkot vairāk uz ārzemnieku apkalpošanu orientētu tūrisma centru. Pagasta sabiedriskie centri – nesen izbūvētais saieta nams un agrākajā Elejas universālveikala ēkā topošais Elejas multifunkcionālais jaunatnes iniciatīvu centrs – atrodas tuvāk ciema centram. Droši vien jaunajiem nav vieglāk Arhitekts Ēriks Cērpiņš izstrādājis Elejas muižas parka labiekārtošanas projektu, kas ietver gan celiņu, gan arī tiltiņu izveidi. Tēlnieka Gļeba Panteļejeva veidotā metru un sešdesmit centimetru augstā Dagmāra būs nevis kā traģiska, bet gan labu vēloša, mūžīgo mīlestību slavinoša skulptūra. «Droši vien mūsdienās mīlētājiem dažkārt neklājas vieglāk kā romantiskajā 19. gadsimtā. Tādēļ parkam un tā elementiem vajadzētu būt garu pacilājošiem,» teic arhitekts. Elejas skolēni cer, ka skulptūru apciemos mīloši pāri un katrs, kurš alkst mīlestības. Projekts «Interaktīvas vides izveidošana Elejas muižas vēsturiskajā parkā» ir ES līdzfinansētā projekta «Transinform» sastāvdaļa. Projektā iesaistīti vienpadsmit partneri no sešām valstīm – Norvēģijas, Vācijas, Zviedrijas, Lietuvas, Polijas un Latvijas. Novada Domes Sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Dace Kaņepone informē, ka projekts tiek īstenots pa posmiem. Veiksmīgi piesaistot līdzekļus, parka labiekārtošana, uzstādot Dagmāras skulptūru, varētu īstenoties 2013. gada vasarā.
