Mūs visus vieno tas, ka esam cilvēki ar bezgalīgi daudzām līdzībām.
Mūs visus vieno tas, ka esam cilvēki ar bezgalīgi daudzām līdzībām. Taču nereti mēs otru vērtējam pēc tā, kas viņā ir oriģināls, citāds, kas viņu izceļ uz citu fona. Dažiem tas ir prāts vai izskats, citiem – dzīves filosofija vai uzvedība. Šoreiz «Pagrabā» viesojas interesanta meitene Līga Krūze. It kā jau parasta, taču reti kurš paies garām, viņu neievērojis.
Kas tevi atšķir no pārējiem?
– Es daudz par to domāju. Liekas, ka esmu tāda pati kā pārējie, taču pieredze rāda, ka tā šķiet tikai man. Varbūt tās ir manas lielās acis vai sarkanie, skruļļotie mati. Mazliet pretrunīgs ir arī mans skatiens: dažiem tas liekas ļoti draudzīgs, dažiem – iedomīgs. Ģērbjos es arī mazliet savādāk – mākslinieciskāk.
Kāda ir apkārtējo attieksme pret to?
– Draugus es jau vairs nepārsteigšu, jo viņi saprot – «tā ir Līga». Pārējie vienaudži noskatās uz mani, pabrīnās un nodomā: nu gan dīvaina. Citādāk ir ar vecāka gadagājuma cilvēkiem – viņi bieži šausminās par mani. Savu sarkano matu dēļ esmu iesaukta pat par Jeruzalemes dedzinātāju.
Kādēļ tu tāda esi?
– Tāda esmu piedzimusi – ar lielām acīm un skruļļainiem matiem! Laikam par to ir jāpateicas manai mammai. Arī viņa savā vecumā ir citādāka, ģērbjas daudz brīvāk un tā arī izturas. Bieži cilvēki domā, ka viņa ir māksliniece. Tas ir viņas pilnībā nepiepildīts sapnis, un es biju it kā tā realizēšanas iespēja. Jau bērnībā man visi teica, ka es būšu māksliniece. Man patika visu ķibināt, pārtaisīt, pārlīmēt. Pāršuvu savas drēbes, taisīju dīvainas rokassprādzes un citas lietas. Mamma mani vienmēr atbalstīja un tā pamazām veicināja manu neordināro domāšanu.
Ko tu dari pašlaik?
– Tā kā mani vienmēr ir saistījusi lietišķā māksla, vēlējos apgūt keramiķes amatu un daru to Ogrē. Uz šo izvēli mani pamudināja cits mākslinieks. Mūsu ģimenes draugs ir Jelgavā pazīstamais Georgs Svikulis. Mani vienmēr ir sajūsminājuši viņa darbi, gribēju arī pati ko tādu radīt.
Kā varētu raksturot tavus mākslas darbus? Kādā tehnikā tie veidoti?
– Man patīk strādāt neolīta tehnikā. Tas ir veids, kādā pirmatnējie cilvēki taisīja traukus, kad vēl nebija virpas. Tie tika lipināti kopā no māla pikām. Man patīk lietas ar asām un šķautņainām formām. Arī mani darbi ir netradicionāli. Tos radot, man patīk klausīties «dīvainīšu» mūziku.
Kāda tā ir?
– Es par tādu dēvēju «Deep forest», «Enigmu», kā arī «Ēru». Vai tad tā nav mazliet savāda mūzika? No latviešu mūzikas mani favorīti ir «Time after Time». Skaista, melodiska un – galvenais – muzikāla mūzika, kurā katrs mākslinieks ir neaizstājams. No tās es gūstu pozitīvu lādiņu.
Kur tu sevi redzi nākotnē?
– Mana īstā vieta ir Mākslas akadēmija. Tur ir viss, kas man vajadzīgs – māksla un daudz stilīgu, interesantu cilvēku.
Pašlaik tu dzīvo starp divām pilsētām – Jelgavu un Ogri. Kurā no tām ir vairāk neordināru cilvēku?
– Noteikti Jelgavā. Ogrē visi ir daudz konservatīvāki. Jelgavai liels pluss ir daudzie mūziķi, ko, manuprāt, šejienieši nenovērtē. Un es galīgi nepiekrītu apgalvojumam, ka Jelgava ir neinteresanta pilsēta. Mums ir viss potenciāls, lai šeit būtu ko darīt un ar ko «tusēties». Ja jau visi brauks tikai uz Rīgu, protams, ka te nebūs ko darīt. Pašiem kaut kas jārīko. Es gribētu uzteikt «B – Link» puišus, kas jau otro gadu plāno interesantu, neoficiālu pasākumu
«B Sides party». Prieks, ka ir kāds, kas rīkojas.
Vai arī nākotnē tu domā palikt savādāka nekā pārējie?
– Neko ieplānojusi neesmu, taču viss iespējams. Manuprāt, pasaule ir interesantāka un krāsaināka, ja tajā ir cilvēki, kas domā citādāk nekā lielais vairums.
