Ērika Prindule patiešām bija dāma – uz skatuves un dzīvē. Viņa varēja to atļauties, jo aktrises vīrs bija ķirurgs, Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieks A.Dargevics.
Ērika Prindule patiešām bija dāma – uz skatuves un dzīvē. Viņa varēja to atļauties, jo aktrises vīrs bija ķirurgs, Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieks A.Dargevics. Ērika Prindule prata valdzināt, sajūsmināt un apburt, un īpaši pievilcīga viņa bija operešu lomās. Viņa tēloja visas populārākās operešu varones – Klīviju, Ninonu, Silvu, kas bija cildena, lepna un reizē sievišķīgi sirsnīga.
Ērikas Prindules lomu saraksts ir apskaužams – ko tik viņa nav spēlējusi! Tajā ir Raiņa Lelde un Magone, R.Blaumaņa Zāra un Matilde, M.Zīverta Jakobīne, V.Šekspīra Katarina «Spītnieces savaldīšanā», V.Igo Dona Sol lugā «Ernanī», Ģetrūde O. de Balzaka «Pamātē», Čivleja kundze O.Vailda «Ideālajā vīrā». Varētu saukt vēl un vēl, bet varbūt pietiks.
Protams, būtu pārspīlēti sacīt, ka visas šīs lomas esmu redzējis, jo, kad Ērika Prindule 1931. gadā ienāca Jelgavas teātrī, es ierados pasaulē. Un tomēr krietnu daļu viņas lomu redzēju vēlāk. Viņa daudzējādā ziņā veidoja manu pirmo priekšstatu par teātra mākslu. Taču uz ilgiem gadiem Ērika Prindule no mana redzesloka izgaisa, līdz izdevās sadabūt aktrises adresi. Bija 1989. gads. Ērikai Prindulei tuvojās astoņdesmitā dzimšanas diena, un es uzrakstīju viņai vēstuli ar apsveikumu dzimšanas dienā. Pēc kāda laika saņēmu atbildi:
«1990. gada 15. martā Denverā, Kolorādo.
Jūsu apsveikuma vēstule manā 80 gadu jubilejā pagājušajā gadā mani tik ļoti aizkustināja, ka, to lasot, es sāku raudāt no prieka. Paldies Jums par šo vēstuli. Tā ielikta manā atmiņu mapē.»
Heijā! Augstu kalnos mana Tēvija!
Tā sākās mūsu sarakste, krājās vēstules, krietna kaudze, rindojās lappuses, kas varētu veidot savdabīgu romānu, un bieži pa atmiņu takām Ērika Prindule aizstaigāja uz veco Jelgavu. 1992. gada
15. marts: «Es tagad te sēžu lielā vecumā un rakstu par Jelgavas teātri, kas bija skaistākā daļa no manas dzīves.
Šodien Jelgavas teātris vairs neeksistē, bet es vēl arvien pabradāju pa atmiņu takām un atceros visu jauko, skaisto, burvīgo. Es bieži to daru, un tas mani atdzīvina, bieži aizeju pa mūsu skatuvi līdz rampai, paskatos orķestra telpā un sāku savu Silvas āriju: «Heijā! Augstu kalnos mana tēvija!».»
Savās vēstulēs Ērika Prindule bieži kavējās Jelgavā. Pa reizei viņa atmiņās iegriezās viesos pie Arvīda un Margas Spertāliem, mākslinieku pāra, kas daudzējādā ziņā noteica Jelgavas teātra garīgo gaisotni – viņi regulāri apmeklēja Eiropas kultūras centrus. Un Jelgavas teātris neatkarīgās Latvijas laikā varēja lepoties ar vismodernāko skatuvi. Vēstulē 1992. gada 2. martā par mākslinieku pāri Ē.Prindule rakstīja: «Mēs bieži viesojāmies Margas un Arvīda Spertāla lauku mājās «Žagatas», kas atradās netālu no mana padēla mājām Lielvircavā. Tur sanāca latviešu mākslinieki, galvenokārt gleznotāji un aktieri, kas šinī mākslas gaisotnē baudīja gaišus brīžus.»
Gāja gadi. Ērika Prindule ilgojās atbraukt uz Latviju. Bija 1993. gada janvāris. Aktrise rakstīja: «Gandrīz vai neticami, ka esmu jau pārdzīvojusi 1992. gadu. Ko latvju tautai nesīs 1993. gads un vai mūsu mīļā dzimtene kļūs tiešām brīva? Mēs, kas šeit dzīvojam labklājībā, bieži vien neaptveram grūtības, ar kādām Jums jācīnās dzimtenē.
Ja es aizbraukšu šovasar (šovasar vai nekad!), gribētu redzēt visas lugas Nacionālajā un Dailes teātrī. Ir tādas slāpes pēc latviešu teātra. Un, ja Dievs mums lems sastapties, tad es Jums stāstīšu par Jelgavas teātri, par Blaumaņa lugas «Ugunī» izrādi Minhenē (es – Kristīne, Edgars – J.Ģērmanis). Tā arī beidzās mana teātra karjera Vācijā.»
Tuvojās 1993. gada vasara, tuvojās Dziesmu svētki Latvijā. Par spīti slimībām un likstām Ērika Prindule plānoja braucienu uz dzimteni: «Es gribēju šovasar braukt uz Latviju, bet pagaidām esmu braucienu atlikusi līdz rudenim, vasarā un Dziesmu svētku laikā ir par daudz liela drūzma. Viens, ko es Rīgā vēlos redzēt, ir teātris… Un redzēt Jelgavas teātra vietu. Man ir bail no šā pārdzīvojuma – kas mani tur, Jelgavā, sagaida? Bet šā vai tā Jelgava man jāredz un jānoslēdz mans dzīves posms ar dzimtenes apmeklējumu. Man ausīs skan viena frāze no Mikaelas ārijas Karmenā: «Ak, Dievs, dod spēku izturēt!».»
«Pēdējā laiva»
Ērikai Prindulei pietika spēka izturēt. Viņa atbrauca uz Rīgu, un abi norunājām sastapties. Aktrise bija apmetusies kādā privātā dzīvoklī Elizabetes ielā, tālab sarunājām tikties viesnīcas «Rīga» vestibilā. Nopirku violetu rudens vijolīšu pušķi un mazliet drebošu sirdi devos uz viesnīcu. Kāda būs mūsu tikšanās? Ēriku Prinduli atcerējos no bērnības gadiem kā iznesīgu primadonnu. Dzīvē tai dienā sastapu vienkāršu un ļoti sirsnīgu cilvēku, kurā nebija ne vēsts no prīmas splīna. Protams, gadi bija darījuši savu, bet aktrise joprojām bija pievilcīga. Sēdējām viesnīcas restorānā, pacēlām glāzes par Jelgavu, par tās teātri, par jaunību. Un drīz vien bijām ierakušies sendienu atmiņās. Viens stāsts mijās ar otru:
«Ar operetēm mēs braucām pa visām iespējamām skatuvēm, bijām arī Liepājā. Dažas skatuves bija ārkārtīgi mazas un šauras, tomēr mēs spēlējām, dejojām, orķestris dažu reizi sēdēja zālē, gandrīz vai publikā. Tā mēs izturējām. Publika mūs uzņēma atsaucīgi, kasē ienāca nauda, un varējām atļauties spēlēt arī klasiķus. Braucieni bija grūti. Pēc izrādes – negulēta nakts, otrā dienā – projām uz citu pilsētu, vakarā – atkal izrāde.
Labi atceros režisoru Osvaldu Glāznieku. Viņš atnāca uz Jelgavu no Rīgas. Viņš bija burvīgs Klauzens Hauptmaņa drāmā «Pirms saules rieta», vēlāk viņš pārgāja uz Nacionālo teātri. Pēdējo reizi O.Glāznieka balsi dzirdēju dramatiskos apstākļos. Bija 1944. gada vasara. Mēs dzīvojām savās lauku mājās Lielvircavā. Piecos no rīta mūsu sētā iejāja kareivis uz neapseglota bērīša, pats ievainots kājā: «Ko jūs šeit vēl gaidāt, krievu karaspēks pie Jelgavas!» Ko darīt? Tajā brīdī zvanīja telefons. Glāznieks! No kādām lauku mājām netālu no Platones. Ko viņam sacīt? Zinājām tikai vienu – jātiek projām – un pa lauku ceļiem nokļuvām līdz Tukumam.
Mūsu dzīve ir aizviļņojusi pāri jūrām. Tagad dzīvoju Denverā. Mums ir mūsu baznīciņa, maziņa, bet mums piemērota, veic visas vajadzīgās ceremonijas: kristīšanu, iesvētīšanu un apbedīšanu. Es nekāda «baznīcas žurka» neesmu bijusi, bet bieži man bija jādzied mūsu baznīcā. Arī tagad vēl Ziemassvētkos nodziedu kādu dziesmiņu – gan solo, gan duetā ar kādu jauku baritonu. Mūsu jaunajiem cilvēkiem, arī vidējos gados, nav dziedamo balsu…
Denverā reiz iedrošinājos uzvest Mārtiņa Zīverta «Pēdējo laivu». Pusgadu nostrādāju ar amatieriem. Izrāde izdevās labi un nebija tālu no profesionālā līmeņa.
Skaistā laikā braucam kalnos, rudenī ejam sēnēs. Daba te skaista, sevišķi tiem, kas mīl kalnus un slēpošanu. To es vairs nevaru. Nekāda lielā slēpotāja nebiju arī Latvijā, taču Jelgavā man patika ar slēpēm nobraukt no Lediņkalna (ak, kas nu tas par kalnu!) un ar slēpēm doties pa Lielupi.»
Tas bij’ reiz Jelgavā
Toreiz atvadījāmies cerībā, ka šķiršanās sola tikšanos. Tā vis nenotika, taču vēstules no Ērikas Prindules turpināja pienākt.
Pirms pāris gadiem biju tā kā ieplānojis vēlreiz aizbraukt uz Ameriku un apciemot arī Ēriku Prinduli, bet «Bankā «Baltija»» pazaudēju visu naudu un plāni palika nerealizēti.
1995. gada 6. maijā viņa rakstīja:
«Domās gandrīz vai katru dienu esmu Latvijā un vēl skumstu par mūsu īso tikšanos. Ja atbrauksiet uz Ameriku, tad aizsūtīšu biļeti un Jums būs jāatlicina laiks ilgākai tikšanās reizei. Bez tam mūsu Kolorādo štats ir ļoti skaists un te ir daudz ko redzēt. Bet Jūs jau nebrauksiet skatīties dabu.
Man Rīga bija kļuvusi sveša, jo es vēl dzīvoju vecos laikos un vecos notikumos. Pie Operas gan bija viss tāpat kā senāk, tikai baltais nams stāvēja iežņaugts stalažās, bet tur varēja redzēt cerību staru: «Būs!» Pelēcīgais miglainais lietus daudz ko darīja skumju. Rīgā biju skumja… Jelgavā kļuvu histēriska. Mūsu lauku mājās es kļuvu mēma. Bet nevajag skatīties atpakaļ, jādzīvo, jācer, un es to mēģinu darīt. Ja man vēl izdotos aizbraukt uz Latviju, tad, protams, ziedu laikā.»
Un tad pienāca vēstule ar drūmu saturu. Rīgas radiofonam biju sagatavojis raidījumu par Ēriku Prinduli, ko viņai nosūtīju skaņu kasetē.
«Lūdzu, nebrīnieties par manu klusēšanu. Es esmu smagi slima. Īsumā: man izoperēja pūsli un atrada, ka tur ir ļaundabīgs audzējs.
Paldies par kaseti «Ērika Prindule». Es raudāju, klausījos atkal un atkal un raudāju, atkal un atkal. Es gribētu, lai uz urnas pēc manas nāves iegravē: «Tas bij’ reiz Jelgavā». Bet to jau laikam nevarēs. Un tie, kas to lasīs, nesapratīs tā kā tā.
Es šogad nosvinēju savu 85. dzimšanas dienu gandrīz viena pati – mana vēlēšanās. Dziļā cieņā – vienmēr Jūsu Ērika Prindule.»
Bet arī šajā reizē Ērika Prindule prata uzveikt pretīgo ķeburkāji, un atkal saņēmu mundru un dzīvespriecīgu vēstuli:
«Jūsu vēstule mani iepriecināja, Jūsu ticība palīdzēja tikt pāri slimībai. Ja tā nebūs pārsviedusies kur citur, tad es varēšu vēl pāris gadus padzīvot, varbūt pat aizbraukt vēlreiz uz Latviju. Latvija ir tikai viena – mana dzimtene…
Es ļoti ceru, ka Jūs atbrauksiet vasarā uz Ameriku. Es vēlētos, lai Jūs pasteigtos un Amerikā varētu Jums paspiest roku un būt «atkal Jelgavā».»
Ja spēki atļaus…
Uz Ameriku es neaizbraucu, un uz savu sapņu zemi Ērika Prindule arī vairs neatnāca.
Sameklēju viņas pēdējo man rakstīto vēstuli 1997. gada 6. martā:
«Ļoti cienītais Hausmaņa kungs!
Kad saņēmu skaisto kartīti ar rožu pušķi uz Ziemassvētkiem, gribēju Jums atbildēt tūlīt, bet…
Vienu gadu es jau slimoju ar plaušu vēzi, šī slimība nav ārstējama, kaut arī uz priekšu iet ļoti lēnām. Man ir ļoti labi dakteri, un viņi man apsolīja, ka nekādas sāpes nebūšot jācieš. Ir zāles, kas noņem visas sāpes. Man plaušas vēl nesāp. Dažu reizi tikai ieduras šur un tur. Ievelku glāzes pipetē morfija preparātu, un arī šīs mazās sāpes aiziet… Katrā ziņā es gribu teikt: manas dienas ir skaitītas, tikai kad, cik ilgi? Ja Jūs no manis divu mēnešu laikā nesaņemiet nekādu ziņu, tad ziniet, ka esmu aizgājusi uz nākamo dzīvi, ja tāda ir.
Es jau vēl mēģināšu rakstīt, ja spēki atļaus, bet man pašai par to nav nekāda noteikšana, un arī dakteri nevar pasacīt nekādu noteiktu laiku.
Paldies Jums, ka mēs tikāmies vecajā «Romā». Es atceros, kā Jūs nākat ar sārto vijolīšu pušķi rokās, un cik tas bija žēlsirdīgi no tā tur augšā, ka viņš atļāva Jūs satikt un Jūsos dzirdēt veco Jelgavu…
Un šoreiz nevar teikt: «Uz redzēšanos». Sirsnīgi Jūs sveicinot, Jūsu Ērika Prindule-Dargevica.»
Ilgi turēju rokās šo vēstuli, vēl tagad to pārlasu. Tā kā tirpas pārskrien pāri mugurai, un reizē apbrīnas sajūta – cik gan cilvēks lielās aiziešanas priekšā var būt mierīgs un gaišs!
Kāda Ērikas Prindules-Dargevicas draudzene man atsūtīja bēru lapiņu un fotouzņēmumu no aktrises izvadīšanas. Tik vien pāri palicis… Viņa mīlēja dzīvi, cilvēkus, teātri un savu un mūsu Jelgavu.
