Katru gadu viss atkal no jauna. Bija jau aizmirsies, kā pavasarī mostas dzīvā radība. Braucot dienas tumšajā laikā mājās no tālāka Latvijas punkta – Madonas –, nācās izvairīties no vardēm, kas, instinktu dzītas, apņēmīgi rausās pāri slapjam asfaltam. Labi, ka ceļš tukšs un varēja līkumot. Izveidojās sava veida attiecības – civilizācija un daba. Diezgan jau neiespējami.Un vēl viena tikšanās, kas kādu brīdi aizņēma manu prātu. Tas norisinājās pirms pāris nedēļām. Svētdienas vakars, tumšs un vēss. Aktīvā solī eju un turpat priekšā, uz nu jau kādu laiku sakārtotā Dobeles šosejas bruģa, man pretī sadudzis stāv ezītis. Piestāju, un mazliet abi tā lūkojāmies viens uz otru. Nu ja – auksts, nodomāju. Jau pamodies, iznācis laukā un apjucis. Pirms pagriezos, lai dotos projām, nobrīdināju, lai nedodas pāri ceļam, un, domādama par satikto mazo draugu, turpināju ceļu. No rīta mājiniekiem ar prieku stāstīju par šo tikšanos, par mūsu sarunu (drīzāk par manu monologu) un tikpat ātri saņēmu skarbo ziņu, ka mans mazais draugs turpat arī satiekams. Tikai citādā izskatā. Viens no mājiniekiem, tajā pašā vakarā pēc kāda laika braukdams pa to ceļu, bija pamanījis uz tā mazu plakanu čupiņu. Mostas visi. Dabā un pilsētās.Tas bija marta pēdējā dienā. Rīgā, bijušās VEF teritorijā, kad par savu pamošanos paziņoja radošie kvartāli. Rīga nu jau ir bagāta ar vairākām radošām sava veida saliņām. Galvaspilsētas vaibstos sevi spilgti iezīmē Kalnciema kvartāls, Spīķeri, Andrejsala, Berga bazārs, Miera iela, Tabakas fabrika un minētais VEF. Vecās rūpnīcas telpas ir pamestas jau daudzus gadus. Tās teritorijā vairāk nekas netiek ražots, bet pašlaik tur rosās radošie. Vēsturiski tā tas bijis vienmēr, ka jaudīgas vietas aizpilda radošais potenciāls, kas novērš teritorijas degradāciju.Tajā vakarā Rīgas radošo kvartālu pavasara/vasaras sezonas atklāšanā Eksperimentālajā laboratorijā, kas ir viena no VEF teritorijas radošo sastāvdaļām, ar savu horizonta redzējumu uzstājās mūsu mākslinieks Raimonds Līcītis. Mākslas kuratore Ieva Kulakova «Rīga – 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsēta» projekta «Horizontus meklējot» ietvaros bija uzaicinājusi smalko dabas procesu vērotāju un attainotāju ar savām ikdienas piezīmēm krāsās. Tā bija spēle ar skatītāju un telpu, tumsu un gaismu, krāsu un horizonta redzējumu. Un man rodas jautājums – cik plaši un tālu mēs redzam šeit, dzīvojot Jelgavā?
