Uldis VeilandsIevērojot pilsētas ielās gaumīgās afišas, kas aicina uz salonmūzikas ansambļa «Arco» ikpavasara koncertu sestdien Sv.Annas katedrālē, muzicētāju saraksts iepriecina ar savu stabilo noturību. (Ja neskaita faktu, ka paredzēta arī paša Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Liepājas diecēzes bīskapa Pāvila Brūvera uzstāšanās, turklāt vijolnieka lomā.) Protams, neiztrūkstoši atrodam arī ierakstu – Māris Treijs (taustiņinstrumenti). Gadu gaitā radies pat iespaids, ka Jelgavā grūti nokļūt pasākumā, kur vien nepieciešams koncertmeistars, vai tā būtu koru vai ansambļu skate, vai tautā tā sauktie kapu svētki, un nesastapt pie klavierēm vai to elektroniskās versijas M.Treiju. «Nākot uz sarunu, arī pats nodomāju, ka vairāk laikam ir muzikālo pasākumu, kuros es esmu, nekā tādu, kuros neesmu,» atzīstas Māris.– Cilvēku, kuri tevi Jelgavā redzējuši muzicējam, netrūkst, bet pieļauju, ka ārpus pašu mūziķu loka nemaz tik pazīstams neesi. Lai kliedētu iespējamos maldīgos priekšstatus, īstais laiks iepazīstināt ar tevi tuvāk – pamata darbavieta tev taču ir šeit, Jelgavas Mūzikas vidusskolā?Jā, esmu pedagogs un koncertmeistars. Man ir stundas Mūzikas vidusskolā – speciālās un vispārējās klavieres, mācu arī tā sauktajā bērnu mūzikas skolā.– Esmu dzirdējis, ka pats vēl nemaz neesi beidzis skoloties?Latvijas Mūzikas akadēmijā maģistrantūrā mācījos pie Klavieru katedras vadītāja profesora Jura Kalnciema, bet, to beidzot, bija jāraksta arī maģistra darbs. Profesore Jeļena Ļebedeva piedāvāja to papildināt, tā ka tagad esmu Mūzikas akadēmijas doktorants.– Tad jau no agras bērnības tavs ceļš apzināti vedis pa mūzikas ceļu?Tā nu gluži nav. Tas ir visai garš stāsts, kurā mūziķa periodi mijušies ar nemūziķa periodiem. Kad esot bijis pavisam maziņš, mājās iztrūkstošo klavieru vietā izmantojis tādu instrumentu kā «Junostj» un mēģinājis izspēlēt visādas dziesmiņas. Tiklīdz kas nav sanācis, kļuvis diezgan nikns un, kā stāsta mana māmiņa, spītīgi mēģinājis tik ilgi, kamēr izdodas. Vecāki to, protams, pamanīja, un nonācu bērnu mūzikas skolā, bet vispārējo izglītību ieguvu Jelgavas 2. vidusskolā, tagadējā Valsts ģimnāzijā.Mūzikā mana pirmā skolotāja bija Līga Drozda, bet pamatskolu pabeidzu pie Marutas Lasmanes (Švembergas), kura tagad strādā Rīgas Doma kora skolā. Vienā konkursā mani dzirdēja profesors Teofils Biķis un uzaicināja mācīties pie sevis. Tā pēc Jelgavas bērnu mūzikas skolas nokļuvu «mediņos» – Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā.– Kur tad «nemūziķa periodi»?Paralēli turpināju mācīties Jelgavas 2. vidusskolā. Man labi veicās arī matemātikas, fizikas, ķīmijas olimpiādēs, matemātiku vispār droši saucu par savu otro mīlestību. Bija brīdis, kad sajutu to kā pirmo un pēc vidusskolas iestājos Latvijas Universitātes «fizmatos», konkrēti, «datoriķos». Šo laiku noteikti negribu no savas dzīves izsvītrot. It kā tas ir kas pilnīgi cits, tomēr piekrītu teorijai, ka matemātika un mūzika savā ziņā ir ļoti saistītas. Atceros tādu pasniedzēju Vilni Detlovu, kas «fizmatiem» ceturtdienās rīkoja mūzikas seminārus.Arī pašam tas nebija pilnīgs «nemūziķa laiks». Tieši studējot «fizmatos», 1998. gadā sāku spēlēt Alda Knāviņa SIA «Velis-A» rīkotajos sēru pasākumos. Tagad gan tam vairs laika neatliek, bet visos salonmūzikas ansambļa «Arco» koncertos gan cenšos piedalīties.– «Fizmatus» tā arī nebeidzi?Gadus trīs nomācījos, tomēr mūzika dikti vilka atpakaļ. Sāku domāt par Mūzikas akadēmiju, bet šaubījos, vai pēc pārtraukuma spēšu. Arī te palīdzēja «Velis-A» – galvenā iedrošinātāja («Tu taču vari!» stilā) bija Anda Kalēja, Alda Knāviņa dzīvesbiedre.Visu cieņu Latvijas Universitātei, bet Mūzikas akadēmijā tomēr uzreiz jutos kā īstajās mājās. Kā jau teicu, sekoja mācības pie profesora Jura Kalnciema. Ieguvu gan bakalaura, gan maģistra grādu. Citādi ir ar doktorantūru, kur jāraksta darbs mūzikas teorijā. Mana tēma ir ļoti plaša – par latviešu klaviermūziku. – Ja pārejam atkal pie prakses, tu esi ļoti iecienīts koncertmeistars. Vai tomēr negribas kļūt par «otru Vestardu Šimku»?Var labi izpausties arī kā koncertmeistars. Tā jau nav, ka es galīgi nespēlētu solo numurus, tiesa, atsevišķus koncertus gan neesmu sniedzis. Būt koncertpianistam – tas prasa no tevis ļoti daudz, praktiski visu. Varbūt tā arī nemaz nav mana sūtība, Dievs to nav gribējis.Faktiski es jau no bērnības esmu koncertmeistars – tā kā mani vecāki bija ticīgi jau padomju laikos, man pašsaprotama lieta bija baptistu draudzes korim svētdienās spēlēt pavadījumu. Bērnībā arī uztrenējos labi lasīt «no lapas».Koncertmeistara pluss ir lielā dažādība, pat sastapties vienā dienā iznāk ar ļoti dažādiem cilvēkiem, tas savukārt iemāca būt elastīgam.– Šogad izstāžu zālē «Arsenāls» Rīgā atjaunots Māras Ķimeles uzvedums «Parīze – Rīga – Parīze» par māksliniekiem Elvīru un Rūdolfu Piņņiem. Programmā rakstīts: «muzikālais pavadījums – Māris Treijs». Kā komentēsi šo faktu?Projekta «Parīze – Rīga – Parīze» iesākumā muzicēja Ilze Grunte, bet, tā kā viņas «īstais» instruments ir ģitāra, nevis klavieres, Ilze pierunāja mani. Pašam tas ļoti iepatikās. Tur es esmu tāds kā agrāko laiku kino tapieris, spēlēju pēc izjūtas.Vēl viens projekts nesen bija ar bērnu ansambli «Palāsītes», arī ar Martu Kristiānu Kalniņu, Evitu Zālīti un Imanta Kalniņa dziesmām. Pēc šiem projektiem vienmēr jūtos tāds «uzlādēts».
