Cilvēka dzīvē jau tā mēdz būt – viss labi, esi vesels, bet te pēkšņi uzbrūk slimība. Tā bija manam 1904. gadā dzimušajam tēvam Mikolam Šimonim.
Cilvēka dzīvē jau tā mēdz būt – viss labi, esi vesels, bet te pēkšņi uzbrūk slimība. Tā bija manam 1904. gadā dzimušajam tēvam Mikolam Šimonim.
Viņš sāka slimot 19. aprīlī. Stillas kundze no Sesavas pagasta izsauca ātro palīdzību, tā ieradās ātri. Nemaz nav taisnība tiem, kas stāsta – vecus cilvēkus te neuzmanot, aizsūtot kaut kur prom. Es esmu Mikolas Šimoņa meita, atbraukusi no Lietuvas. Jelgavas slimnīcā sēdēju pie tēva un pati visu redzēju. Viņu ārstēja viss nodaļas personāls, un tēvam kļuva labāk.
Tēvam bija vajadzīga operācija, un to viņam izdarīja ārsts Sergejs Beketovs. Pēc tam tēvu uzmanīja gan viņš, gan māsiņas, gan sanitāres. Kad es ierados slimnīcā, Beketova kungs man pastāstīja par tēva veselību un nomierināja mani, ka viss būs labi.
Es pat nezinu, kā pateikties ārstam urologam Sergejam Beketovam un visam Uroloģijas nodaļas kolektīvam. Lai Dievs viņam un visam personālam palīdz visu mūžu laimīgi dzīvot un ārstēt cilvēkus tikpat labi, kā viņi to tagad dara!
Aldona Slavinskiene, Lietuvā, Alītā
