Terminu «mērniecība» «krievu» laikos nemaz nelietoja, bija izvēlēts nezin vai skanīgākais «ģeodēzija». Taču laikam jebkura priekšmeta studēšana augstskolā sastāv no lekciju kursa noklausīšanās, praktisko darbu nostrādāšanas un eksāmena.Pirmā kursa zaļulīšiLekcijas mums – pirmā kursa zaļulīšiem – lasīja profesors Jānis Biķis. 1. septembrī, tikko studentu apliecības saņēmuši, mēs rikšojām un Svētes ielu 18, lai paspētu uz pirmo lekciju pulksten 10.15. Visi Jelgavas pirmie apguvēji – mežsaimnieki, celtnieki un melioratori – bijām sadzīti apvienotajā plūsmā, un lekcijas notika Svētes ielas fakultātes aktu zālē. Tikko profesors Biķis bija sācis mums izskaidrot agrākos ģeodēzijas laikmetus, kad atvērās aktu zāles vēl nesaeļļotās durvis un, tām čīkstot, parādījās mūsu – mežinieku – kursabiedrs Uldis. Biķim tas nepatika. «Šmurguļpuika!» viņš iesaucās, balsi ievērojami paaugstinājis. «Ja tu nevari laikā ierasties uz lekciju, tad turpmāk vari nenākt vispār!» Tāda bija mūsu pirmā tikšanās ar profesoru Biķi 1957. gada 1. septembrī.Praktikantiem pusdiengaldā zivju zupaLaboratorijas darbi bija kaut kas taustāmāks, tos mums vadīja asistents Ilmārs Plecis (attēlā). Viņa vadībā divu semestru garumā bija jāapgūst līnijiskie un šķērsmērogi, līmeņrāži, busole, goniometrs un pēc dotajiem leņķiem un līniju garumiem jāuzzīmē kaut kādas x vietas plāns. Mēs bijām tik jauni, studiju sistēmu neapguvuši, ka šīs nodarbības nekavējām un visu prasīto izdarījām pareizi un noteiktajā laikā.Pienāca vasara un tai līdzi mācību prakse Lielaucē. Tur mūsu vadonis, šādas prakses vadīdams, jutās kā savā piemājas dārziņā: visi uzmērāmo poligonu rādītāji viņam bija zināmi, tādēļ, pēc brokastīm mūs palaidis «darbā», I.Plecis sēdās laivā un devās Lielauces ezerā. Zivju tajos gados laikam bija pietiekami, tādēļ bieži vien arī mūsu pusdiengaldā parādījās zivju zupa un pat kaut kādas saceptas astes un citi zivju ķermeņu fragmenti.Prakses vadītājs ķēra zivis, mēs pildījām savus prakses uzdevumus, tā pienāca Jāņi. Mums bija uzbrūvēta kanna alus no maizes garoziņām, un Līgo vakarā, kad vairums kursabiedru aizdevās uz zaļumballi, mūsu prakses grupiņa ielēja šo alu trīslitru burkā un devās aplīgot I.Pleci. Mēs bijām armijas gadus izdienējušie, varbūt tāpēc runas izvērtās nopietnākas un vīrišķīgākas, nekā tas būtu bijis ar tikko vidusskolu beigušajiem. Viņš mums pastāstīja, ka 1932. gadā beidzis Āgenskalna Franču liceju un 1946. gadā ieguvis būvinženiera diplomu ar izcilību. Praksi mēs, protams, pabeidzām bez aizķeršanās, un kontaktēšanās ar I.Pleci uz daudziem gadiem man pārtrūka.Dejas uz vēderaPienāca septiņdesmito gadu sākums. Es, jau gadus desmit strādādams Meža tehnikumā, rudenī apmācāmajam kursam izteicu ierosinājumu: «Ja mācīsieties tikai uz labi un teicami, vasaras mācību praksē aizvedīšu uz Lielauci, projām no tehnikuma apnikušajām kopmītnēm un vietējo tantuku visu redzošajiem un nosodošajiem skatieniem.»Mans piedāvājums bija atradis dzirdīgas ausis, tuvojās pavasaris un mūsu meža taksācijas prakse. Tā kādā dienā es aizbraucu uz Lielauci sarunāt dzīvojamās telpas un manu audzēkņu ēdināšanu. Lielaucē ierados pusdienlaikā. Tur praktizējošās pusplikās studentes sēdēja uz pils kāpnēm, es apjautājos, kur varētu satikt prakses vadītāju. «Viņš ir tur – augšā!» viena meitene parādīja ar pirkstu. «Augšu» es zināju – tā bija veranda pils otrajā stāvā. Uzkāpu, pieklauvēju, iegāju iekšā, man pavērās diezgan dīvains skats: Ilmārs Plecis gulēja platā dzelzs gultā, viņam pa vēderu dejoja vietējais mežzinis Jānis Vilks, un Plecis dziedāja: «Es no vilka nebaidos, nebaidos, nebaidos.» Mana ierašanās kolēģa izdarības iztraucēja, taču par audzēkņu izvietošanu un iekļaušanu kopgalda sistēmā mēs vienojāmies ātri. Es savu praksi pavadīju Lielauces apkārtnes mežos, un sadarbība ar I.Pleci atkal pagaisa.1979. gadā, kad jau pāris semestru biju nostrādājis Meža fakultātē, pie manis – toreiz vēl jaunā asistenta –, atnāca ceturtā kursa students, diplomdarba vadītāju meklēdams. «Par kādu tēmu?» es jautāju. «Par mežierīcību Klīvē 1853. gadā,» viņš atbildēja. Es tolaik jau lasīju lekcijas mežierīcībā un par šiem senajiem notikumiem Klīvē, protams, biju informēts. Mēs vienojāmies ar diplomandu un aizbraucām uz meža muzeju Aizputē. Tur mums uz laiku iedeva Klīves mežniecības seno gadu uzskates materiālus – biezu sējumu, kaligrāfiskā vācu valodā uzrakstītu. Mēs ar diplomandu bijām «angļi», tādēļ es, palīdzību meklēdams, gāju uz Lauksaimniecības akadēmijas Valodu katedru. «Ko jūs! Šito valodu neviens no mums nepieprot!» man atbildēja. Ko nu? Un tad es atcerējos I.Pleci un viņa franču liceju! Vai tad tur vācu valodu nemācīja, es spriedu.Mēs ar diplomandu aizgājām pie I.Pleča, kurš jau bija nonācis vecākā pasniedzēja amatā. Mūsu bēdas stāstot, parādīju biezo sējumu. «Vai jums to vajag rīt vai parīt?» I.Plecis, sējumā pavirši ieskatījies, tikai noprasīja. Mēs aiz prieka palēcāmies. I.Plecis savu darbiņu izdarīja, mans diplomands sekmīgi aizstāvējās, un mūsu ceļi atkal pašķīrās.Aizraušanās ar medībām un zvejuGatavojot šo atmiņu rakstu, es aizgāju uz LLU arhīvu un pārlapoju I.Pleča personālo lietu. 1980. gadā aizgājis pensijā, un neko vairāk par viņa dzīvi šodien neviens nezina. Vien viņa lietā atradu 1957. gada aprīlī izsniegto raksturojumu: «Izstrādāt zinātņu kandidāta disertāciju I.Plecim traucē aizraušanās ar medībām un zveju.»
