Latvijas likumos vajadzētu paredzēt amatpersonu atbildību par neefektīviem lēmumiem, lai panāktu kvalitatīvāku lēmumu pieņemšanu, tādu viedokli Latvijas Radio paudusi valsts kontroliere Inguna Sudraba. Viņas vērtējumā, fakts, ka likumos nav paredzēta atbildība par neefektīvu darbu, ir būtiska Latvijas problēma. Valsts kontrole (VK) tāpēc ir piedāvājusi veikt attiecīgas izmaiņas likumos, taču ideja esot apspriesta vien kādā no komisijām, bet tās izstrāde nav aktīva darba fāzē. VK pērn veiktajās revīzijās kopumā secināts, ka valstī trūkst vienotas politikas, kas būtu orientēta uz cilvēku labklājības celšanu. Latvijā neesot vienota rīcības plāna, bet tiekot reaģēts vien uz atsevišķām problēmām.
Anita Stankus, ārste, doktorāta īpašniece:Aktualitāte ir sen nobriedusi, un labi, ka kāds beidzot uzdrošinājies to pateikt. Mūsu augstākie ierēdņi saņem milzu algas, bet valsts ir viena no pēdējām ES un atpaliek arī no pārējām Baltijas valstīm. Tas vien pierāda ierēdņu nelietderīgo darbu. Taču neviens no viņiem nav prasījis atbildību par neefektīvajiem lēmumiem, tēriņiem, par milzu aparātu, ko viņi izveidojuši sev paši. Ar to vairāk esmu saskārusies Veselības ministrijā. Arī pašvaldības līmenī pie mums joprojām valda kundziskais iedomīgums – kā gribēšu, tā darīšu. Un ne vienmēr ar likumu tur var ko ietekmēt. Kristaps Petermanis, sabiedrības par atklātību «Delna» direktors:«Delna» uzskata, ka Latvijā būtiski pilnveidojumi vajadzīgi administratīvajā atbildībā saistībā ar dažādiem amatpersonu pārkāpumiem, tajā skaitā valsts līdzekļu izšķērdēšanu, neefektīvu vadīšanu, bezdarbību un citiem aspektiem. Bieži vien amatpersona, kas varētu piemērot disciplinārsodu, atrodas «vienā laivā» ar iespējamo pārkāpēju, nav ieinteresēta pārkāpuma novēršanā. Savukārt KNAB un citu tiesībsargājošo institūciju kompetence bieži ir ierobežota, jo nav paredzēts attiecīgs administratīvs vai kriminālsods par šādiem pārkāpumiem. Piemēram, ja pamatoti tiek apstrīdēts publiskā iepirkuma godīgums, tad Iepirkumu uzraudzības birojam vajadzētu būt tiesībām piemērot administratīvu sodu amatpersonai vai iestādes vadītājam. Vainīgās iestādes vadītājs, kuram arī tagad ir tiesības sodīt savu darbinieku, kurš gatavojis negodīgo iepirkumu, parasti to nedara, jo pastāv ieinteresētība, radniecības saites vai tamlīdzīgi. Tipisks piemērs mazās pašvaldībās ir neatļauta radinieku pieņemšana amatos. KNAB Interešu konfliktu novēršanas nodaļa visbiežāk par šīm lietām neuzzina. Pašvaldības vadītājam būtu uzdevums izveidot tādu sistēmu, kas šādus interešu konfliktus novērstu un vainīgajai personai piemērotu sodu. Diemžēl tāda rīcība ir izņēmums, nevis norma.Pērn Finanšu ministrija sadarbībā ar Valsts kontroli sagatavoja diezgan apjomīgu priekšlikumu klāstu, kā reformēt valsts pārvaldi, lai mazinātu neefektīvu rīcību ar valsts un sabiedrības mantu. Tur bija Ingunas Sudrabas rosinātie priekšlikumi par ierēdņu darba efektivitātes mērīšanu, par soda sankcijām, kas varētu sekot pēc Valsts kontroles atklātajiem trūkumiem un citas labas lietas. Bet šie priekšlikumi nekur tālāk nav nokļuvuši. Pietrūcis politiskās gribas. Jānis Ķusis, Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors:Amatpersonai jādara tas, kas noteikts tās kompetencē. Ja nedara vai izrādās galīgi nekompetenta, tad tiešajam priekšniekam no nodaļas vadītāja līdz pat ministram ir iespēja savu darbinieku administratīvi sodīt – pazemināt amatā, atstādināt uz laiku no pienākumu pildīšanas un tamlīdzīgi. Vai tur būtu vajadzīgs vēl kāds speciāls likums? Kurš tad būs soģis, kurš šo likumu piemēros, noteiks sodu? Vai Administratīvā tiesa? Tai tad vajadzētu būt ļoti kompetentai dažādos specifiskos ar iestāžu darbību saistītos jautājumos.Cita lieta, ka amatpersonai pašai vajadzētu būt godaprātam. Ja esi izdarījis ko aplamu, tad normālās, demokrātiskās valstīs cilvēki atkāpjas no amata.
