«Māte bija liela grāmatu lasītāja, un es pirmo vārdu izlasīju apmēram piecarpus gadu vecumā – Viļa Lāča romānā «Uz jauno krastu». Viņa bija pārsteigta, ka esmu iemācījusies lasīt,» stāsta pensionāre Elga Sondore no Kokneses.
Gadu gaitā sakrāts tik daudz grāmatu, ka, pārceļoties uz jaunu dzīvesvietu tuvāk Kokneses centram, tās bija jāved traktora piekabē. Daudz labu darbu uzdāvināts Kokneses bibliotēkai. Tagad Elgas kundze lasa bibliotēkā paņemtās grāmatas, pati vairs nepērk, jo mājās tās nav kur likt. «Kādreiz grāmatas tik viegli nevarēja nopirkt. Atceros, kad iznāca Margaretas Mičelas romāns «Vējiem līdzi», pie grāmatnīcas rindu ieņēmu divos naktī,» stāsta Elga Sondore. «Grāmatu lasīšana ir mans vaļasprieks, tās ieved citā pasaulē. Reizēm lasu līdz diviem naktī.»Mīlestības romāni viņu sen vairs neinteresē, bet laika pārbaudi izturējis Kolīnas Makkalovas romāns «Dziedoņi ērkšķu krūmā» – šī grāmata joprojām ir vismīļākā. Patīk spraiga sižeta darbi par dažādām tēmām, arī kriminālromāni, bet ne Mariņinas un Lukjanska rakstītie. «Man nav pie sirds viņu valoda, lai gan filmas pēc Mariņinas romānu sižetiem ir interesantas,» stāsta Elgas kundze. «Izvēlos arī grāmatas par vēsturi, izziņas literatūru, dzeju. Labi ir Māras Svīres un Vladimira Kaijaka darbi, no jaunajiem autoriem interesanti raksta Inguna Bauere un jēkabpiliete Anna Skaidrīte Gailīte, bet citu jauno latviešu autoru grāmatas šķiet seklas un neinteresantas.» «Cilvēks pats sev kaklā ceļ nelaimi un pats sevī vairo prieku. Labāk vairot prieku, un to var rast arī grāmatās,» uzskata Elga Sondore.
