Redaktores Anitras Pārupes zīmulis skāris ap sešsimt latviešu grāmatu.
Pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā jelgavnieks Pēteris Poļakovs, būdams labs cīkstonis, uzstājās cirkā. Taču tādas publiskas izrādes nebija savienojamas ar viņa dienestu Latvijas armijā. Bet vīrs atrada risinājumu, proti, viņš arēnā sāka cīnīties, uzvelkot sejai sarkanu masku. Ar šo dzimtas leģendu par savu tēvu atmiņu stāstu sāk redaktore Anitra Pārupe, kas latviešu valodas kopšanai atdevusi sešdesmit savas dzīves gadu.Vārds no baleta, uzvārds – no mājvietas Saulainā maija dienā Anitras kundze darbojas dārzā. Neņemot vērā, kā pati saka, divas bezgalības jeb 88 gadus, viņa allaž pavasarī rīko dobes, priecājas par uzziedējušajām narcisēm. Darbs pie grāmatām gan nolikts malā. Anitra Pārupe teic, ka redzei vairs nav vajadzīgā asuma. Viņa priecājas, kad kāds no kolēģiem piezvana un jautā pēc padoma. Par savu augsti vērtēto latviešu valodas stila un gramatikas prasmi un izjūtu viņa pateicīga pirmajai skolotājai Stobriņas jaunkundzei Jelgavas 2. ģimnāzijā, mācību spēkiem Liepājas Pedagoģiskajā skolā, Latvijas Valsts pedagoģiskajā institūtā, darbaudzinātājam valodniekam Alfrēdam Jankevicam Latvijas Valsts izdevniecībā. Taču, kā atzīst redaktore, svarīga loma ir Zemgalei un Jelgavai, kur paaudžu paaudzēs dzīvojuši viņas senči un kur valodas tradīcija ir ļoti tuva latviešu literārajai valodai. Daiļskanīgi runājis arī tēvs Pēteris Poļakovs.Anitra Pārupe atceras, ka trīsdesmito gadu beigās tiem, kuri dienējuši armijā, vajadzējis mainīt krieviskos uzvārdus. Tēvs, būdams Jelgavas 3. Kājnieku pulka orķestra trompetists un kapelmeistara palīgs, vēlējies, lai uzvārdā paliek burts P. Gribējies arī uzsvērt to, ka ģimene uzcēlusi māju Jelgavā, Lielupes labajā krastā, tātad pārupē. Savukārt Anitras vārds ticis tādēļ, ka, viņai piedzimstot, Jelgavas simfoniskā orķestra repertuārā bijusi Edvarda Grīga mūzika no baleta «Pērs Gints». 1944. gada vasarā, dodoties bēgļos, ģimenei visi dokumenti gāja bojā. Pēc kara, tos atjaunojot, Pēterim Poļakovam vienkāršāk bijis atsākt dzīvot ar veco uzvārdu, savukārt meitai – ar jauno, kas viņai arī patika labāk. Ar tauri caur lodēm Bērnības atmiņas Jelgavā Anitrai Pārupei ir saulainas. Vecāki mudinājuši meitu mācīties, teikdami, ka izglītība ir vērtība, ko cilvēkam neviens nevar atņemt. Liktenis ģimenei bija saudzīgs pirmajā padomju okupācijas gadā un Otrajā pasaules karā. 1940. gada vasarā tēvs ar visu orķestri bija iekļauts sarkanajā armijā. Vāciešiem uzbrūkot, vāji bruņotie, Latvijas armijas formās tērptie mūziķi tika sūtīti iebrucējiem pretī. Pēteris Poļakovs ar savu Pirmā pasaules kara strēlnieku pieredzi ievedis savu orķestri purvā. Tur viņi pārlaiduši fronti un tad ar visiem mūzikas instrumentiem nokļuvuši gūstekņu nometnē Kēnigsbergā. No turienes izdevies izkļūt. Starp orķestra dalībniekiem obligātā dienesta kareivjiem bijis arī Jelgavas Skolotāju institūta absolvents Aleksandrs Saliņš, Anitras Pārupes mūža draugs. Abi tika laulāti 1943. gadā Sv.Annas baznīcā Jelgavā. Kad skolotājas darbs bija aizliegtsSmagi pārbaudījumi jaunajai ģimenei sākās pēc kara. Bēgļu gaitās nokļuvuši Kurzemē, Aleksandrs un Anitra sāka strādāt Tiņģeres – Ārlavas lauku skolā. 1948. gadā, denuncēts par to, ka vācu laikā Jelgavā diriģējis aizsargu kori, Aleksandrs tika apcietināts un nosūtīts uz soda nometni Krievijas ziemeļos, Vorkutā. Anitra Pārupe skaidro, ka, ticamākais, kāds bija gribējis ieņemt viņa skolas direktora vietu. Līdz ar vīra arestu skolotājas darbs noliegts arī sievai. Tad viņa palika viena ar diviem bērniem, atgriezās Jelgavā un nolēma piedalīties presē izsludinātajā konkursā uz korektores amatu Latvijas Valsts izdevniecībā. Uz vienu vietu bijis apmēram simts pretendentu. Izglāba divas partijas sekretāres Noslēpjot faktu par vīra apcietinājumu un radniecību ar vīra brāli dzejnieku Gunāru Saliņu, kurš trimdā kļuva pazīstams dzejnieks, Anitra Pārupe sāka strādāt Latvijas Valsts izdevniecībā. Viņa arī iestājās Latvijas Valsts pedagoģiskajā institūtā, kas tolaik atradās Rīgā, un paralēli studēja latviešu valodu un literatūru, bet darbā tika paaugstināta par redaktori. Taču drīz izdevniecības vadītājam Pēterim Bauģim kļuvis zināms jaunās darbinieces slēptais. Viņš pieprasīja rakstīt atlūgumu. Kad raudošo kolēģi ieraudzījusi izdevniecības partijas sekretāre Ieva Pliesmane, viņa stingri iestājusies par savu darbinieci, kura līdz tam teicami bija rediģējusi Ļeņina rakstu tulkojumus. Taču no augstskolas viņa tika izslēgta. Turklāt izdevniecībā pieprasīts, lai Anitra šķiras no apcietinātā vīra. Viņa teic, ka toreiz šķīrusi dzimtsarakstu birojā reģistrēto laulību. Baznīcā noslēgtā palika neskarta.Otra glābēja bijusi partijas sekretāre Beitmane Talsos. Viņa iemīļoto skolotāju, teātra, deju un kora vadītāju un viņas bērnus svītrojusi no 1949. gada 25. martā izvedamo saraksta. Lepojas ar jauno paaudziKad Aleksandrs Saliņš atgriezās no Krievijas ziemeļiem, ģimenes dzīve ritēja tālāk. Vīrs un sieva kopā no cukurfabrikas stacijas brauca uz darbu Rīgā. Anitra uz izdevniecību, Aleksandrs – uz mūzikas skolu. Paralēli viņš strādāja arī ar kori Jelgavas kultūras namā, bet, vadot tirdzniecības darbinieku vokālo ansambli, pamanīja Noru Bumbieri. Vēlāk slavenā estrādes dziedātāja nākusi uz vokālajām nodarbībām ģimenes savrupmājā Upes ielā. Uz Lielupes pretējo krastu – Kalnakroga kapiem – Aleksandrs Saliņš «pārcēlās» 1988. gadā. Par redaktores darba virsotni Anitra Pārupe min «Latviešu valodas pareizrunas un pareizrakstības vārdnīcu» ar 80 tūkstošiem vārdu. Tā iznāca deviņdesmito gadu sākumā un tiek izdota atkārtoti. Vairākus gadus ildzis darbs pie «Sinonīmu vārdnīcas». Plašs ir tematu loks, kurā Anitra Pārupe strādājusi pie pamatīgiem izdevumiem. Savulaik Jēkaba Mediņa vadītajā Jelgavas Tautas konservatorijā gūtās zināšanas viņai palīdzējušas rediģēt ar mūziku saistītus tekstus. Nacionālās apspiestības gados, kad par Līgo vārda neizņemšanu no Andreja Pumpura eposa «Lāčplēsis» viņas kolēģe atlaista no darba, Anitra Pārupe kā etīdes bez nosaukuma grāmatā iekļāva līgodziesmu notis. Tās cenzors neesot pārbaudījis. Atjaunojoties Latvijas valstij, Anitra turpināja sadarboties ar vairākām izdevniecībām. Beidzamos desmit gadus viņa strādāja meitas Annas Šmitas vadītajā Latvijas Universitātes apgādā, kur rediģējusi arī Janīnas Šūbertes veidoto «Jānis Čakste un Jelgava». Par mūsdienu sabiedrisko dzīvi domājot, Anitra Pārupe teic – mums trūkst politisko līderu ar tīrām rokām. Nauda daudzus samaitājot. Tomēr dzīve rit tālāk ar prieku par bērnu, mazbērnu un arī mazmazbērnu panākumiem. Anitra Pārupe Dzimusi 1924. gada martā Cēsīs, no agras bērnības dzīvo Jelgavā No 1951. līdz 2011. gadam redaktores darbā Latvijas Valsts izdevniecībā un citās izdevniecībās kopā rediģējusi ap sešsimt grāmatu Brīvprātīgā darbā Latvijas Žurnālistu savienības Valodas kultūras kopšanas sekcijā vairāk nekā divdesmit gadu vadījusi nodarbības laikrakstu redakcijās. Izaudzinājusi daudz jaunu redaktoru Par mūža ieguldījumu grāmatniecībā Latvijas Grāmatizdevēju asociācija 2012. gadā piešķīrusi balvu «Zelta ābele 2011»
