«Pats labākais, ka var baudīt brīvdienu,» uz TV žurnālistu jautājumu par izjūtām 1. maijā atbildēja divas pajaunas sievietes, saules pielietajā ielā, šķiet, pauzdamas Latvijas iedzīvotāju lielākās daļas rāmo noskaņojumu. Kamēr Spānijā, Francijā, Vācijā, Grieķijā, Polijā, Čehijā un citviet desmitiem un simtiem tūkstošu izmantoja izdevību protestēt pret bezdarbu, ekonomiskajām grūtībām un taupības pasākumiem, kamēr pārticīgajā Vīnē demonstrācijas dalībnieki pieprasīja augstāku izglītības kvalitāti un vienlīdzīgāku bagātību sadali, pie mums, pēc arodbiedrību šefa vārdiem, «visi var gulēt mierīgi», jo atsaucības uz mītiņošanu nekādas.Tā nu tas ir – savulaik esam mākslīgi rīkotos un piespiedu kārtā apmeklētos mītiņus acīmredzot izbaudījuši tiktāl, ka atmiņas joprojām ir pārākas par vēlmi meklēt Darba svētkiem citu jēgu.Tomēr ne viss no kādreizējā 1. maija izrādījies zemē metams – cauri pārmaiņu laikiem pamanījušās izdzīvot vienkāršas ielu stafetes. «Mums patika. Aizstāvējām mācību iestādes godu. Dalībnieki varēja nepiedalīties gājienā…» savus skolas gadus atcerējās nupat aizvadītā skrējiena tiesneses, laikam jau atklādamas arī tradīcijas noturības atslēgu – iespēju sportiskā pasākumā izvairīties no «politikas».Protams, pati politika nekur nav zudusi. Varbūt vien mazliet pierāvusies, jo mudinājumi pieskaņot stafetes citiem, it kā pašlaik svarīgākiem datumiem un norises vietām, pirms starta sapulcēt skrējējus pie pieminekļa vai kā tamlīdzīgi izpausties izskanējuši paklusām. Tomēr atgriešanās šogad vecajā vietā un laikā ļauj cerēt, ka sportiskā tradīcija būs gana stipra, lai noturētos.
