Novadniece Olga Resnevica-Sinjorelli – no vienkāršas zemnieku ģimenes līdz Romas inteliģencei.
No Zemgales cēlušies slaveni Latvijas valstsvīri, kultūras darbinieki un liela mēroga personības. Daudzi mums ir labi pazīstami, bet viena no Latvijā mazāk zināmām Jelgavas novada personībām – taču ar skanējumu ārpus Latvijas robežām – ir Olga Resnevica-Sinjorelli. Vienkārša latviešu zemnieku ģimenes atvase, bet apveltīta ar tik pievilcīgu cilvēcisko dabu un izcilām garīgajām dotībām, ka Romā nonāca plašu intelektuālo sakaru centrā. Bērnība un studiju gadiOlgas dzīves gājums sākās 1883. gada 27. jūlijā (pēc jaunā stila 8. augustā). Bērnības pirmie gadi pavadīti Salgales laukos, tēva mājās «Ķenkas». Sākumā vecāki, baidoties par meitas trauslo veselību, nav viņu laiduši skolā. Taču skolotājs Osis, kurš nācis mācīt mājās, galu galā pārliecinājis vecākus sūtīt meitu uz Jelgavu. No 12 gadu vecuma Olga turpināja izglītību Jelgavas ģimnāzijā.Lēmums studēt medicīnu viņā nobrieda pēc jaunākā brālīša nāves. Par savu izvēli nav bijis viegli runāt ar vecākiem, jo vairāk nekā pirms simts gadiem sieviete un augstākā izglītība bija jauni jēdzieni un sabiedrībā šai jautājumā valdīja aizspriedumi.Taču uzņēmības un dedzības Olgai netrūka, vecākus izdevās pārliecināt, un drīz pēc ģimnāzijas beigšanas 1902. gadā viņa posās ceļā, lai kopā ar citām pirmajām latviešu sievietēm, kuras tiecās pēc izglītības, brauktu studēt uz ārzemēm. Studiju laikā Bernē O.Resnevica sāka publicēties latviešu presē. «Mājas Viesī» parādījās viņas pirmais raksts «Universitāte un sieviete», kurā lasāmas ziņas par latviešu sievietēm studentēm ārzemēs. Šajā rakstā atrodamas arī zīmīgas atziņas, kas raksturo nobriedušo jaunās sievietes personību. Studiju laikā Šveicē, saejoties ar cariskās Krievijas politiskajiem emigrantiem, Olga iepazinās ar Ernestu Rolavu, kurš jau otro reizi bija aizbēdzis no trimdas Sibīrijā un atsācis studijas Cīrihē. Abu korespondence sniedz ieskatu Olgas studiju laika dzīvē, kā arī atklāj viņas dedzīgo dabu. O.Resnevicai radās iespēja pilnveidoties medicīnā Sjēnā, un viņa nolēma to izmantot, turpinot studijas Itālijā. Kad ieradās jaunais pasniedzējs Andželo Sinjorelli, viņš rosināja Olgu padomāt par studijām Romā, un viņa pārcēlās uz dzīvi Itālijas galvaspilsētā.Dzīve RomāJau 1906. gada rudenī Andželo un Olga paziņoja par savu kopdzīvi, bet 1908. gadā O.Resnevica saņēma ārstes diplomu.Sinjorelli pāris rīkojās tam laikam neierasti un sabiedrībai grūti pieņemami – vienkārši izsūtīja draugiem paziņojumu, ka ir sākuši kopdzīvi. Viņu laulība nekad netika reģistrēta. Kopdzīvē ar Andželo Sinjorelli piedzima trīs meitas: Marija, Elena un Vera. Olgas un Andželo intereses un profesionālā darbība bija nesaraujami saistītas. Dzīvesbiedrus cieši vienoja kopīgi ideāli, ārsta darbs, literatūras un mākslas mīlestība. Smagajos Pirmā pasaules kara gados un pēckara laikā O.Sinjorelli ārkārtīgi daudz strādāja savā izvēlētajā profesijā. Kad vīrs devās karā, viņa vadīja ne vien privāto klīniku, bet arī prettuberkulozes dispanseru «Regina Ellena». Sinjorelli salons un Eleonora DuzeLīdz ar pārcelšanos uz Romu O.Sinjorelli iepazinās ar Itālijas galvaspilsētas krievu kopienas pārstāvjiem. 1909. gada sākumā viņa sastapās ar kņazieni Helbigu, kas vēlāk uzticēja abiem Sinjorelli vadīt nabadzīgo ļaužu bērnu ambulanci, kuru bija nodibinājusi Trasteveres rajonā. Tieši kņaziene ieveda Sinjorelli pāri Romas kosmopolītiskajā sabiedrībā un līdz ar to pavēra ceļu Sinjorelli salona tapšanai. Viens nedēļas vakars Sinjorelli mājā bija atvēlēts mūzikai. Kādā no šiem vakariem 1915. gadā aizsākās cieša draudzība ar Eleonoru Duzi, par ko Olgas atmiņās lasām: «Kas gribēja, tas nāca un, ja vēlējās, ņēma kādu sev līdzi. Džovanni Čena, saticis uz ielas satraukto Eleonoru Duzi, bija viņu atvedis pie mums. Nākamajā rītā es saņēmu pateicības vēstuli par «atelpas brīdi šajās nomācošajās dienās». Tā Eleonora Duze ienāca manā dzīvē, un ciešā draudzībā aizritēja deviņi gadi.» Šķiet, ka Latvijā O.Sinjorelli vārds vislabāk pazīstams tieši saistībā ar viņas grāmatu par izcilo itāliešu aktrisi E.Duzi. Monogrāfija piedzīvoja plašus panākumus un tulkota vairākās valodās. Pirmais izdevums latviski izdots 1940. gadā Austras Kārkliņas tulkojumā. Savukārt saīsinātā izdevuma tulkojums nāca klajā 1978. gadā Maijas Kveldes (starp citu, arī novadnieces) tulkojumā.Draugu un paziņu loksStarp O.Sinjorelli paziņām un draugiem bija daudz krievu mākslinieku, kas dzīvoja Itālijā vai kādu laiku uzturējās galvaspilsētā. Dzimusi un uzaugusi kā cariskās Krievijas pavalstniece, saņēmusi tam laikam raksturīgo rusificēto izglītību, Olga pārvaldīja ne vien krievu valodu, bet arī dziļi iepazina krievu kultūru un iemīlēja tās literatūru. Ne velti O.Sinjorelli labi zināma rusistikas pētniekiem, jo īpaši Itālijā, kur viņa darbojusies gan kā krievu literatūras tulkotāja, gan kā krievu kultūras popularizētāja. Viņas vārds saistīts ar plašu pētījumu «Krievi Itālijā».Kad 1916. gada rudenī Romā ieradās «Ballets Russe», Olgai tika uzticēta trupas medicīniskā aprūpe. Sinjorelli pāris īpaši sadraudzējas ar Mihailu Larionovu un Natāliju Gončarovu. Viņu draudzība turpinājās gadiem ilgi. Itāliešu pētniece Elda Gareto min Sinjorelli arhīva materiālus, kas liecina par ciešām draudzības saitēm ar krievu teātra pārstāvjiem. Turklāt O.Sinjorelli bija pazīstama ar Vsevolodu Meijerholdu un Zinaīdu Raihu, viņas draugu lokā nonāca arī Konstantīns Staņislavskis.O.Sinjorelli bija ilga un patiesa draudzība ar Gordonu Kreigu, nozīmīgu britu aktieri un režisoru, bet mūža otrā pusē vienas no noturīgākajām un garīgi bagātākajām attiecībām izveidojas ar ungāru izcelsmes horeogrāfu Aurēlu Millošu. Viņa ietekmē O.Sinjorelli pastiprināti pievērsās modernajam baletam un uzrakstīja veselu rakstu sēriju. Memuāri un korespondenceSešdesmito gadu vidū O.Sinjorelli sāka strādāt pie saviem memuāriem, kas bija iecerēti kā to daudzo slavenību portreti, kurus viņa sastapusi savā mūžā. Domājams, atmiņas diktētas, jo tām ir fragmentārs un nepabeigts raksturs. Pirmo reizi tās daļēji pēc mātes nāves publicējusi meita Marija kā atsevišķus portretus, bet 2010. gadā tās publicētas saistībā ar Sinjorelli arhīva pētījumu. Lai arī O.Sinjorelli neuzskatīja sevi par emigranti, viņas atmiņās jūtama nostalģijas nots. Zināmā mērā to apstiprina arī Zentas Mauriņas atmiņas par tikšanos ar viņu Sorento.O.Sinjorelli atstājusi plašu un bagātu epistulāro mantojumu. Tas apliecina viņas cilvēciskā starojuma īpašo dabu. Viņas sarakste aptver ārkārtīgi plašu personu loku, sākot ar piederīgajiem un draugiem, beidzot ar plaši pazīstamām personībām Latvijā un pasaulē. Olga ilgi sarakstījusies ar bērnības draudzeni Zelmu un radiniekiem. Saglabājusies arī sarakste ar Raini, Aspaziju, Elzu Stērsti, Zentu Mauriņu, Austru Kārkliņu, Eduardu Smiļģi un citiem. Itālijā publicēti vairāki viņas korespondences krājumi, to vidū nesen klajā nākušais apjomīgais un materiāliem bagātais pētījums «Olga Sinjorelli un viņas laika kultūra», kuru publicēšanai sagatavojušas pētnieces Elda Gareto un Daniela Rici.Latvijas kultūras dzīveO.Sinjorelli Itālijā publicējusi vairākus rakstus saistībā ar Latvijas kultūru. Viens no tiem – «Latvijas skatuves dzīve» – parādījās pazīstamā teātra žurnālā. Rakstā O.Sinjorelli stāsta par latviešu teātra lielākajiem meistariem, sākot ar Raini, kuru viņa uzskata par tā laika modernā dramatiskā teātra pamatlicēju. Viņa analizē Dailes teātra repertuāru un apraksta Nacionālā teātra izrādes, kas liecina, ka pati tās redzējusi. Citā rakstā O.Sinjorelli aplūkojusi Latvijas kino dzīvi. Arī trešais raksts būtībā stāsta par Latvijas kultūru, kaut veltīts latviešu sievietēm. Tajā autore īpaši uzsver to, cik Latvijā daudz sasniegts kultūrā, kā arī pauž domu, ka Latvijā nekad nav pastāvējis kāds īpašs sieviešu jautājums, jo nav bijusi reāla diskriminācija. Viņa min Emīliju Benjamiņu, kas ir lielākās avīzes «Jaunākās Ziņas» īpašniece. Ir arī citi piemēri – operdziedone Milda Brehmane Štengele, aktrises Ludmila Špīlberga, Lilita Bērziņa, sievietes intelektuāles: Anna Rūmane-Ķeniņa, Milda Palēvica, Berta Pīpiņa, komponiste Lūcija Garūta. Liela vieta ierādīta latviešu rakstniecēm, jo īpaši Aspazijai un Annai Brigaderei. Turklāt autore vairāk pakavējas pie Z.Mauriņas personības, uzsverot viņas devumu latviešu kultūras popularizēšanā ārzemēs. O.Sinjorelli saskata Z.Mauriņā savu gara radinieci, jo abām tuva ir itāliešu un Eiropas kultūra, kā arī Fjodors Dostojevskis.Dzīves noslēgums Mūža otrajā pusē O.Sinjorelli turpināja rakstīt itāliešu preses izdevumiem – jo īpaši par baletu un kino. Viņa sadarbojās ar Bompiani izdevniecību un rakstīja šķirkļus lielajām mākslas un literatūras enciklopēdijām. Joprojām strādāja pie jaunu materiālu publicēšanas par E.Duzi, un 1962. gadā iznāca beidzamā varianta izdevums par slavenās aktrises dzīvi.Itālijas literārā avīze «Fiera letteraria» pēc O.Sinjorelli nāves publicēja piemiņas rakstu sēriju. Viens no raksta autoriem atstāstījis savu sarunu ar kopēju. Viņa stāstījusi par kādu no beidzamajām Olgas vēlmēm: «Es gribu atgriezties mājās.» Kad kopēja izsaukusies: «Bet jūs esat savās mājās!», Olga pakratījusi galvu: «Nē, šīs nav īstās mājas.» O.Sinjorelli mira Romā 1873. gada 17. decembrī un tur arī apglabāta. Meitas liecina, ka mātes pēdējie teiktie vārdi bijuši latviešu valodā.
