Šajā velosezonā beidzot izmēģināju, ko nozīmē braukt ar riteni un klausīties «austiņās» mūziku. Patīkami, bet nedroši, tāpēc jau pēc otrās dienas «austiņas» no rīta tika atstātas mājās. Jelgava joprojām nav velosipēdistiem draudzīga pilsēta, bet paši braucēji vēl vairāk saasina situāciju – brauc, klausoties mūziku, pārvietojas pa braucamo daļu, kaut blakus ir veloceliņš, šķērso ielas pie aizliedzošā luksofora signāla, izmanto BMX velosipēdus, kuriem lielākai daļai nav bremžu.Par velosipēdistu un autovadītāju attiecībām aktīvāk sāk runāt pēc nelaimes gadījumiem. Traģēdija, kas notika pagājušās nedēļas vidū Lietuvas šosejā, līdzi atnesusi daudz vēl neatbildētu jautājumu – vai velosipēdistam bija tiesības pārvietoties ar savu braucamo, vai velosipēdam bija bremzes, vai autovadītājs nepārsniedza atļauto ātrumu. Tagad varam tikai spriedelēt, kā būtu, ja būtu. Bet laikā, kad velobraucēju ielās kļūst arvien vairāk, vecākiem, skolām un organizācijām jāatgādina bērniem un nereti arī pašiem sev, ka mūsu drošība atkarīga pirmkārt no pašiem.Protams, līdz ar velosipēdistu skaita palielināšanos arvien «sāpīgāka» ir arī riteņbraucēju un gājēju saskarsme. Iecietīgums un cieņa. Ja ikdienā, izejot un izbraucot pilsētas ielās, atcerēsimies par šiem diviem vārdiem, mazāk būs punu, zilumu. Ja atbildīgie nav parūpējušies par atbilstošu infrastruktūru, vismaz paši nebojāsim cits citam garastāvokli.Neapgalvoju, ka ikdienā, pārvietojoties ar velosipēdu, paredzu katru savu manevru un nevienam no satiksmē iesaistītajiem neradu neērtības, taču apzinos, ka katra mana kustība var ietekmēt gan pašas, gan apkārtējo drošību un veselību. Tāpēc, ja neesat pārliecināti par savu taisnību, pāršķirstiet satiksmes noteikumu grāmatiņu.
