Pēdējos gados popmūzika diezgan strauji ir palikusi jaunāka. Vēl nesen cilvēki, kuri klausījās mūziku, bija jaunāki par tiem, kuri to spēlēja.
Pēdējos gados popmūzika diezgan strauji ir palikusi jaunāka. Vēl nesen cilvēki, kuri klausījās mūziku, bija jaunāki par tiem, kuri to spēlēja. Taču šodien vecuma attiecības starp klausītājiem un izpildītājiem mainās: pusaudži ar savu enerģiskumu ir apgriezuši visu otrādi. Pirms dažiem mēnešiem MTV un laikrakstos parādījās kādas skaistules sejiņa. Viņa izpildīja vienkāršu dziesmiņu ar «pielīpošu» motīvu. Tas pats deju formāts «Backstreet Boys» un «Spice Girls» stilā. Šo jauno dziedātāju sauc Britnija Spīrsa (Britney Spears), viņai ir 17 gadu, un tikai šogad viņa beidz skolu. Taču mūsdienās vecums nav šķērslis slavas sasniegšanai. Par to liecina dziesmas «…Baby One More Time» milzīgā popularitāte. Saldas dziesmas par nelaimīgu mīlestību vienmēr ir patikušas pusaudžiem. Varbūt kāds skeptiķis pajautās – vai tik tiešām tādi jauni cilvēki prot dziļi just? Neapšaubāmi – prot. Britnija dzimusi 1981. gadā Luizianas štatā. Ģimene ir no tām, kuras sauc par parastām, tas ir, nekādu mākslinieku ģimenē nav. Bet vecāki saprata, ka meitenei ir tieksme uz mākslām. Viņi palīdzēja attīstīt meitas talantu – gan deju pulciņi, gan baznīcas koris, vārdu sakot, bija viss nepieciešamais, lai no talantīga bērna izaugtu radoša personība. Britnija atzīstas, ka viņai patika uzstāties uz skatuves:
– Nav svarīgi, vai tā bija kora dziedāšana, vai skolas izrāde. Tas taču ir brīnišķīgi, ka cilvēku uzmanība ir pievērsta tev.
Vēlāk meitene nokļuva starp tādiem pašiem talantīgiem bērniem televīzijas raidījuma «Mickey Mouse Club» atlasē. Tajā laikā Britnijai bija tikai astoņi gadi, bet par spīti jaunībai viņai izdevās parādīt sevi no labākās puses. Žūrijai bija jāatrisina diezgan grūts uzdevums. No vienas puses, ņemot vērā raidījuma tematiku, meitene tomēr bija pārāk maza, lai tajā piedalītos, bet, no otras puses, jaunā māksliniece bija ļoti talantīga, lai viņu vienkārši neievērotu. Beidzot viens no tiesnešiem, lai vismaz kaut cik atbalstītu Britnijas tālāko karjeru, rekomendēja viņu pazīstamam Brodvejas deju centra producentam. No tās dienas trīs gadu garumā katru vasaru meitene ar vecākiem brauca uz Ņujorku mācīties deju centrā un arī uzstājās mākslas skolā. Slodze bija liela, bet neko nepadarīsi – tāds ir apdāvinātu bērnu liktenis: pastiprināti strādāt no pašas dzīves sākuma. Taču vēlāk visas ieguldītās pūles devīgi tika atlīdzinātas. Tā, piemēram, ar laiku Britnija sāka uzstāties dažādās programmās un šovos. No sākuma nelielās izrādēs, kuras ar laiku palika arvien nopietnākas un izpelnījās atsauksmes. Pati nozīmīgākā no tām saucās «Nežēlīgais» – 1956. gada trillera «Slikta sēkla» rimeiks. Jaunā izrāde atšķīrās ar to, ka bija iestudēta kā komēdija. Savos desmit gados Britnija spēlēja mīļu bērnu ar eņģeļa seju, bet viņa dvēselē īstenībā dzīvoja ļaunums.
– Tas bija uzjautrinoši, – atceras dziedātāja, – tikai mazliet grūti kļūt par sliktu meiteni.
Pats par sevi saprotams, ka Britnija bija liela popmūzikas cienītāja. Meraja Kerija, Maikls Džeksons, Vitnija Hjūstone bija viņas elki. Protams, meitenei gribējās kļūt par tādu pašu zvaigzni kā viņi. 15 gadu vecumā Britnija sāka dziedāt sieviešu korī un nopietni nodarboties ar mūziku. Visi šie notikumi noveda pie solo dziedātājas karjeras. Mākslinieci pamanīja producenti, pēc tam sekoja ilgstoši mēģinājumi un sagatavošana debijas albuma ierakstīšanai. Galvenokārt viņai palīdzēja Makss Martins, kurš kādreiz strādāja ar «Backstreet Boys» un «Ace of Base». Singls «Baby One More Time» un albums ar tieši tādu pašu nosaukumu tika ierakstīti viņa vadībā. – Bez šaubām bija grūti, bet man blakus atradās profesionāli un talantīgi cilvēki, ar kuriem bija interesanti strādāt, – saka Spīrsa.
Taču – kur ir plusi, tur – arī mīnusi. Tā, piemēram, strādājot studijā, viņa atpalika no skolas programmas, un tagad vajag centīgi mācīties, lai panāktu vienaudžus, it sevišķi ģeometrijā un spāņu valodā. Tajā pašā laikā Britnijas popularitāte auga visā pasaulē. Deju hīts «Baby One More Time» autoritatīvajā laikrakstā «Billboard» ieņēma pirmo vietu, tikai ASV vien pārdoto albumu kopiju skaits sasniedz divus miljonus eksemplāru. Disks sastāv no 12 dziesmām. Teikt, ka tajā dominē minors, nozīmē kļūdīties. Skumjas un liriskas dziesmas «(You Drive Me) Crazy»,«Born to Make You Happy» un «I Will Still Love You» līdzsvaro gaišā mažora «Sometimes» un «From the Bottom of My Broken Heart», dzīvespriecīgās un ātrās «Soda Pop», «I will be There» un «Deep in My Heart». Albums beidzas ar noslēpumaino «The Beat Goes on». Šī kompozīcija žanriski un stilistiski pilnīgi atšķiras no kopējā diska noskaņojuma. Pēc muzikālās uzbūves tā ir primitīva, bet vienkāršību kompensē sarežģīta, ritmiska līnija un vokāla partija. Tajā Britnija parādīja visas savas spējas dziedāšanas ziņā. Var likties, ka pēc krasa publikas intereses uzliesmojuma var iestāties daiļrades krīze. Bet, kā saka pati Britnija, viņa nedomā atstāt skatuvi:
– Būtu labi, ja mūzika uz visiem laikiem paliktu par manas dzīves sastāvdaļu. Es gribu ar katru savu albumu augt un attīstīties par labu dziedātāju.
