Nekoptie grāvji un meliorācijas sistēmas ļauj ģeometriskā progresijā kāpināt bebru populāciju, par to ar savu maciņu samaksā iedzīvotāji.
Kādā pērnās vasaras jūlija dienā Valgundes pagasta Vītoliņu ciema Bērzu ielas iedzīvotāja Skaidrīte Valaine pēkšņi atklāja, ka viņas mājas pagrabā ūdens sniedzas pāri potītēm. Pirmajā brīdī viņa nodomājusi, ka mājā plīsusi kāda caurule. Taču tad atklājās, ka pagrabā pēkšņi sācis uzkrāties gruntsūdens. Zvejnieku grāvī straumes navLīdzīgas problēmas ilgāku laiku ir arī Valaines kundzes kaimiņiem. Pēc projekta astoņdesmito gadu vidū tapušajām Bērzu ielas Līvānu mājām izbūvēta gruntsūdeņu novadīšanas cauruļvadu sistēma, kas beidzas vairāk nekā četrus kilometru garajā Zvejnieku grāvī. Tam, aptverot daļu Vītoliņu ciema un pa caurteci šķērsojot Kalnciema šoseju, netālu no Zvejnieku mājām vajadzētu savus ūdeņus ienest Lielupē. Taču jau ilgāku laiku grāvī straumes nav. Aprīlī bagātīgi nolijušā lietus ūdeņi stāv apmēram metru pusotru biezā slānī. Meža pusē pāri grāvim pārkritusī bebra nograuztā apse ar izplaukušām lapām liecina, ka dzīvnieks savu postošo darbu pastrādājis nesen. Ejot pa grāvi uz augšu, redzams, ka tas kļūst seklāks un staignāks. Grāvja vidū brikšņos, ūdenszālēs un velēnu kumšķos iezīmējas līkloču fārvaters – ūdens taciņa, kuru satiksmei no alas līdz barošanās vietām izmanto bebri. S.Valaine stāsta, ka pēc viņas sūdzībām pagasta pārvaldē par gruntsūdeņu ienākšanu Bērzu ielas māju pagrabos speciālisti spriež jau gandrīz gadu. Galavārdā Jelgavas novada meliorators Jāzeps Ošs uzskata, ka pie vainas ir gadu desmitiem nekoptais, piesērējušais un bebru apdzīvotais Zvejnieku grāvis, kura atjaunošanai līdz šim pietrūcis gribas un līdzekļu.Trūkst piemēru, kad likums darbotosBebri ar pleznai līdzīgo asti vislabāk spēj pārvietoties pa ūdeni. Tādēļ arī tie būvē aizsprostus grāvjos un upītēs. Taču, kā spriež J.Ošs, aizdambētajā Zvejnieku grāvī dambji nav jābūvē, tur viņiem tāpat ūdens pietiek. Ārpus Vītoliņu ciema Zvejnieku grāvja labajā malā ir putnu balsīm pildīts mežs, kas pieder Valsts meža dienesta Meža pētīšanas stacijai, kreisajā – sīkām eglītēm un bērziņiem aizaudzis smilšains lauks. Tuvāk ciemam atrodas divas nelielas ražotnes. Kopš 1993. gada likums noteic, ka par meliorācijas sistēmām jārūpējas to koplietotājiem. Stacijas Jelgavas informācijas centra vadītājs Jānis Vilks stāsta, ka šogad valsts atvēlējusi līdzekļus tiem piederošās labās grāvja malas tīrīšanai. Tikšot pajaukti arī bebru dambji. Bebru medīšanā J.Vilks paļaujas uz mednieku kolektīvu «Studenti», kas nomā šo apmedījamo platību. No zemes īpašniekiem otrā grāvja pusē nekāda aktivitāte neesot manīta. Aizaugušais lauks liecina, ka savas zemes nosusināšana tos līdz šim nav interesējusi. J.Vilks gan uzsver, ka bebru vaina ūdens stāvēšanā ir tikai daļēja – grāvis šķērso «Latvijas valsts ceļu» apsaimniekotu lielceļu, zem kura jau gadiem nav tīrīta caurteka. Tā arī būtiski palēnina ūdens plūdumu.J.Ošs uzskata, ka grāvja fragmentāra tīrīšana vajadzīgo efektu nedos. Viņš nezina nevienu gadījumu, kad zemnieki kā meliorācijas sistēmu koplietotāji vienotos par to uzturēšanu. Šajā ziņā aktīvi darbojoties tikai atsevišķas lielsaimniecības, piemēram, agrofirma «Lielvircava». Atzīstami tiekot izkopti grāvji, kas pieder «Latvijas valsts mežiem», kā arī valsts nozīmes ūdensteces (pie tām pieder grāvji, kas garāki par pieciem kilometriem). Vairākumu mazo zemes īpašnieku no padomju laikiem mantotās bagātības sabrukums neuztraucot. Taču pārdesmit Vītoliņu ciema māju iedzīvotāji, kuru pagrabos nāk ūdens, ne tuvu nav vienīgie, kas maksā par šo ielaisto skādi. J.Ošs uzskata, ka Zvejnieku grāvi līdzīgi kā daudzus citus līdzīgus grāvjus Jelgavas novadā vajadzētu bagarēt, izcelt gadu desmitos tajos sanestās smiltis. Šo darbu izmaksas ir ap 12 tūkstošiem latu uz kilometru. Pēc J.Oša domām, meliorācijai nepieciešamos līdzekļus varētu iegūt, ieviešot zemes īpašniekiem īpašu nodokli. Taču viņa viedoklis Zemkopības ministrijā nav guvis atsaucību. Bebru mānīšana palīdz tikai mazliet Lietpratējiem domas dalās par to, vai bebru skaits Latvijā mūsdienās vēl aizvien turpina augt, taču patlaban to ir vairāk nekā simts tūkstošu. Šo dzīvnieku apmešanās vietas arvien vairāk tuvojas apdzīvotām vietām. Tāda ir arī Romas grāvī, kas dažus kilometrus aiz Jelgavas robežas šķērso Lietuvas šoseju un savāc ūdeņus no plašas apkārtnes līdz pat Svētes pagasta Ērmiķu karjeram. Pa šoseju braucošās smagās automašīnas tricina zemi, turpat blakus arī dzelzceļš. Taču šis nemiers nav traucējis bebriem dažus metrus no šosejas uzbēruma izveidot hidrotehniski pareizu lokveida aizsprostu. Tas pacēlis grāvja līmeni tik augstu, ka kreisajā malā augošie gadus trīsdesmit vecie bērzi jau mēnešiem stāv ūdenī. Simt metru tālāk pārplūdušā grāvja ūdens skalojas gar piecdesmit gadu veca ozola saknēm. Tur saulē spīdinām sānus saskatāms arī kāds no uzpludinājuma «hidrotehniķiem». Bebrs gan ir krēslas un nakts dzīvnieks. Šosejas uzbēruma malā varēja manīt traktora pēdas, kas, pēc J.Oša domām, liecina, ka pirms kāda laika ceļu uzturētāji centušies bebru aizsprostu izjaukt. Dažus kilometrus tālāk bebri līdzīgi šosejas malā aizsprostojuši Platones upi. Pirms trim gadiem tik tuvu šosejai tādi neesot bijuši. Kurš viltīgāks – cilvēks vai bebrsAsprātīgu veidu, kā kaut nedaudz mazināt bedru aizsprostu izraisīto postu, izdomājis kāds saimnieks mežā pie Platones ciema. Tur pamatīgo aizsprostu, kas šķērso grāvi, caurdur desmit centimetru diametra un pusotru metru gara metāla caurule. Bebri nav īsti sapratuši, kā aizķepēt tās galu, kas no aizsprosta atrodas nedaudz nostāk. Caurulē plūstošais ūdens izlīdzina līmeni abās aizsprosta pusēs. ViedoklisJānis Jansons, mednieks ar 54 gadu pieredzi, medību kluba «Studenti» biedrs Līdz 19. gadsimta beigām bebri Latvijā bija izmedīti dārgo ādu un zemastes dziedzeru dēļ. 1927. gadā tos sāka pavairot mākslīgi. Tomēr arī vēlākos laikos bebru nebija daudz, jo mednieki bija ieinteresēti tos medīt. Padomju gados vienas bebra ādas cena bija lielāka par mežsarga mēnešalgu. Gada laikā veiksmīgs mednieks varēja sakrāt žigulim. Turpretī mūsdienās bebru ādu cena kritusi. Šo dzīvnieku medīšana medniekiem ir pienākuma lieta, ko mēs savā kolektīvā arī cenšamies pildīt. Aizpērn savās teritorijās nomedījām 40, pērn – 26, šogad ir tikai desmit. Var teikt, ka bebru skaitu esam būtiski samazinājuši. No 1. maija līdz 1. augustam bebriem atšķirībā no meža cūkām ir saudzēšanas laiks. Privāto lauku īpašniekiem, kam bebri nodara postu, vajadzētu atļaut ar slazdiem tos ķert cauru gadu, jo nav jēgas jaukt aizsprostus, ja netiek nomedīti paši to cēlāji.
