Šobrīd daudz runājam par tādu pilsonisku sabiedrību, kas ar savu darbību dažādās nevalstiskās organizācijās palīdzētu risināt aktuālas problēmas, ar kurām valsts dažādu iemeslu dēļ nespēj tikt galā.
Šobrīd daudz runājam par tādu pilsonisku sabiedrību, kas ar savu darbību dažādās nevalstiskās organizācijās (NVO) palīdzētu risināt aktuālas problēmas, ar kurām valsts dažādu iemeslu dēļ nespēj tikt galā. Sabiedrības aktivitātes šodien ir grūti iedomājamas bez masu informācijas līdzekļu līdzdalības. Prieks, ka laikrakstā «Zemgales Ziņas» pēdējā laikā manāmas pozitīvas pārmaiņas. Paldies par to! Cilvēki vietējo avīzi vairs nepasūtīs pēdējo lapu vai televīzijas programmas dēļ. Ir jūtama avīzes vēlme reāli pildīt ceturtās varas lomu. No diezgan pelēcīga, bezzobaina (neskaitot atmodas laiku, kad mūsu laikraksts bija viens no labākajiem Latvijā) veidojuma tā kļūst par aktuālas, visaptverošas informācijas avotu. Vēl nesenā pagātnē kā īlens no maisa spraucās laukā visai pieticīga avīzes vēlme tecēt tiešā pašvaldības pavadā, bet šodien jūtama zināma misijas apziņa un pārliecība. Ir jau labi, ja redakcija un pašvaldība aktīvi sadarbojas, bet ne pēc principa «roka roku mazgā».
Pašlaik visa sabiedrības uzmanība pievērsta valdībai un Saeimai kā galvenajiem vaininiekiem pašreizējā diezgan nožēlojamā situācijā, bet tajā pašā laikā pašvaldības, piesegušās ar nabadzības saukļiem, dzīvo kā nieres taukos. Tagad saprotu, ka vienam otram tiešām jāpaliek slimam no domas vien, ka pašmājās «sarūpētais» būtu jāmaina pret Saeimas deputāta pieticīgo (uz šā fona) atalgojumu. Jelgavas Dome var lepni ziņot, ka dzīvo un strādā kā lielais Vilis. Viņam vieglāk, jo viņš ir premjers visas 24 stundas, bet mūsējie, man liekas, paši īsti nevar saprast, kas kuru diennakts stundu īsti skaitās.
Man patika Viļa Ozola salīdzinājums – Jelgava un pīļu dīķis. Karuseļi, Ozola kungs, ir tikai tāds sīks akmentiņš, kas trāpījis pašā dīķa maliņā. Domāju, ka žurnālista Mārtiņa Pīlādža mestie akmeņi ir trāpījuši pašā viducī, bet tur, izrādās, ir tik tumši un biezi ūdeņi, ka pat kaut cik sadzirdamu plunkšķi nevar izraisīt. Klusums, ja neskaita Domes arodkomitejas priekšsēdētājas I.Pečkovskas («Ziņas», 29.04.99.) vārgo atgaiņāšanos no «tendenciozā maldinātāja» Pīlādža kunga un iespējamā «dažādu vīrusu un baciļu nēsātāju» uzbrukuma. Ja cienījamā kundze savu darbu būtu tiražējusi ar nosaukumu «Feļetons», tad viss kārtībā. Izrādās, ka situācija ir dramatiskāka: Domes ierēdņiem esot jāstrādā, pat datorzinībās un svešvalodās jāorientējas, un, ja būsim tik apmāti un klausīsimies visādos maldinātājos, tad, kā brīdina I.Pečkovska, ierēdņi var palikt «pudeļu medītāju un prostitūtu līmenī». Taisnību sakot, tik atklāti augstprātīgu un reizē pazemojošu attieksmi pret sabiedrību mēs sen neesam izjutuši no varas elites aprindām. Atliek cerēt, ka tā nav Domes oficiālā nostāja. Bez visas sabiedrības līdzdalības tik drīz nekas nemainīsies. Bet tauta klusē, un tas satrauc visvairāk.
