Par dižāko vēlo viduslaiku nacionālās daiļliteratūras rakstnieku tiek uzskatīts itālis Džovanni Bokačo (1313 – 1375).
Par dižāko vēlo viduslaiku nacionālās daiļliteratūras rakstnieku tiek uzskatīts itālis Džovanni Bokačo (1313 – 1375). Goda vietu literatūras vēsturē viņš būtu pelnījis arī savu maznozīmīgāko darbu dēļ (to vidū ir romāni, pastorāli dzejoļi un zinātniski traktāti), taču viņa neapšaubāmi nozīmīgākais sacerējums ir «Dekamerons» (1348 – 1351). Tajā sakopoti simts stāsti par mīlestību un mīlēšanos, dēkām un izmanīgu krāpšanos. Stāstītāji ir septiņas jaunas dāmas un trīs jaunekļi, kuri kādā Florences villā, glābjoties no «melnās nāves», laiku pavada, jautri «triecot». «Dekamerons» ir nozīmīgs pagrieziena punkts literatūras vēsturē – vēstītājžanra ietvaros tas bija pirmais vērienīgais un veiksmīgais sacerējums nacionālā valodā, kas vīriešus un sievietes viņu dēku ietvaros tēloja nevis tādus, kādiem tiem vajadzētu būt, bet tādus, kādi tie ir. Dž.Bokačo proza ir dzīva arī šodien, jo pretstatā citiem viduslaiku romānu autoriem viņš apzināti izmantojis nesamākslotu sarunvalodas stilu.
Tikpat veselīgas, naturālistiskas un nacionālas literatūras kopējs bija arī anglis Džefrijs Čosers (apm. 1340 – 1400), kuru ierindo tūliņ aiz Šekspīra un blakus Miltonam, Vērdsvertam un Dikensam. Čosera meistardarbā «Kentenberijas stāsti» stāstnieka lomā ir pulciņš ļaužu, kas dodas svētceļojumā no Londonas uz Kentenberiju. Stāstītāju dažādie amati un pasaules redzējums, kas tiek pasniegts dzirkstošā dzejas valodā, rada neparasti daudzkrāsainu «cilcēcisko komēdiju».
Naturālisms vēlajos viduslaikos dominēja ne tikai literatūrā, bet arī mākslā. Senākajā zināmajā naturālistiskajā portretā iemūžināts viens no Francijas karaļiem – Žans Labais (apm.1360. g.). Pēc tam portreti «vairojās» kā sēnes pēc lietus. Progresīvākais un izcilākais vēlo viduslaiku gleznotājs neapšaubāmi ir florencietis Džoto (apm. 1267 – 1337). Kad pēc ilgas atšķirtības Jaunavas Marijas vecāki Joahims un Anna sastopas, apskaujas un sniedz viens otram skūpstu, šķiet, tas ir pirmais patiesi maigais skūpsts Rietumu mākslas vēsturē. Džoto bija pirmais gleznotājs, kurš sāka apzināt trīsdimensionālu telpu.
Savukārt Eiropas ziemeļu daļā visu XIV gadsimtu glezniecība lielākoties attīstījās tikai manuskriptu ilustrāciju žanra robežās, līdz kādā dienā bija iemantojusi pati savu, patiesi specifisku dabu. Ziemeļeiropas vadošie gleznotāji šajā laikā bija flāmi – brāļi Huberts un Jans van Eiki (apm. 1366 – 1426; apm. 1380 – 1441), Rodžers van der Veidens (apm. 1400 – 1464) un Hanss Memlings (apm.1430 – 1494). Van Eikus mēdz uzskatīt par eļļas glezniecības izgudrotājiem, katrā ziņā viņi bija pirmie, kas eļļas krāsu izmantoja tik plaši. Sakrālā un profānā meistarīgs sakausējums, ko panāca pirmie flāmu ievērojamie gleznotāji, vēlāk – jau ar jaunu spēku – atgriezās Beniluksa valstu dižāko gleznotāju Brēgeļa un Rembranta darbos.
Viduslaiku paliekošāko tehniskās domas sasniegumu sarakstā kā pirmais jāmin artilērijas un šaujamieroču izgudrošana. Ap 1330. gadu pirmoreiz tika izmēģināti smagie lielgabali, kuri gan nereti lielākas briesmas sagādāja pašiem šāvējiem, jo bieži primitīvie nāves rīki uzsprāga. Jau pēc simts gadiem militārā vēsture piedzīvoja revolūciju, un 1453. gadā smagā artilērija izšķīra divu liktenīgu konfliktu iznākumus: osmani – turki sadragāja tobrīd varenākos Eiropas nocietinājumus Konstantinopolē, bet franči ieņēma Bordo pilsētu, pielikdami punktu simtgadu karam.
XIV gadsimtā tika ieviests mehāniskais pulkstenis un brilles, kurām pateicoties, izcilais tā laika domātājs Petrarka varēja pabeigt dažus no saviem spožākajiem darbiem. Ap 1300. gadu, izmantojot magnētisko komposu, kartogrāfiju un navigāciju, jūrnieki sāka apgūt Atlantijas okeānu.
Teoloģija un filosofija XIV gadsimtā pārdzīvoja šaubu krīzi: nepārtrauktie plūdi, aukstums, kari un mēris ticību cilvēka prāta iespējām (ko sludināja Akvīnas Toms) darīja pagalam nedrošu. Izcilākais šā laika teorētiķis bija Okamas Viljams (ap 1285 – 1349), kurš filosofijā iedibināja virzienu, ko sauc par nominālismu. Tā būtība: īsti pastāv tikai atsevišķas lietas un nevis vispārējas, un neko nevar iepazīt caur kaut ko citu. Okamas Viljams arī formulējis loģikas mācību, kuras pamatā ir pieņēmums, ka vārdi pārstāv tikai paši sevi, nevis patiesi pastāvošas lietas.
