«Vēja zirdziņa» 20 gadu jubilejas koncertos – gan latviešu dejas klasika, gan eksperimenti.
Šonedēļ pilsētas kultūras nama centrālajā izstāžu vietā – pie ieejas Lielajā zālē – skatāmi «Vēja zirdziņa» tautas tērpi un fotomirkļos – kolektīva darbības spilgtākie momenti. Ne tikai Jelgavā vien labi pazīstamais bērnu un jauniešu deju kolektīvs tā jau laikus pieradina, ka tuvojas svarīgs notikums paša «Vēja zirdziņa» dzīvē – piektdien (pulksten 18) un sestdien (pulksten 17) ansambļa divdesmitgadei veltīts koncerts.Pie fotogrāfijām gan neredz parakstus ar citkārt ierastajiem precizējumiem: piemēram, «Zaļās un sarkanās grupas dejotāji izrādē «Smaragda pilsētas burvis»» vai ««Vēja zirdziņa» dibināšana 1992. gadā». «Galvenais, ko gribējām parādīt šajā izstādē, ir tērpi,» kolektīva mākslinieciskā vadītāja Alda Skrastiņa sarunā ar «Ziņām» atklāj ekspozīcijas pamatideju, «arī bildēs gribējām izcelt tērpus, nevis dejas vai dejotājus.»– Spriežot pēc apaļās divdesmitās gadskārtas, esat vecākais pašreiz aktīvais bērnu un jauniešu deju kolektīvs Jelgavā? Pat ne kolektīvs, drīzāk jāsaka – kolektīvu kopums, kā citādi lai sauc «215 bērnu septiņās grupās vecumā no 3 līdz 18 gadiem», vismaz tā rakstīts anotācijā.Ne gluži – pirms mums vēl bija «Ieviņa», un prieks, ka tā atkal atjaunojusi savu darbību. Atceros, Jelgavas kultūras namā bija brīnišķīgs baleta pulciņš, ik pa laikam darbojušās arī vairākas bērnu deju grupas, bet vadītāji mainījās, un īstas stabilitātes pietrūka. Kad es 1992. gadā beidzu Latvijas Mūzikas akadēmiju specialitātē «deju pedagogs», man piedāvāja darbu šeit. Sākumā bija divas grupiņas, zaļā un sarkanā, vieni bija pirmsskolas vecuma bērni, bet ne paši mazākie, otri – jau skolēni.– Krāsas bijušas grupu atšķirības zīme jau no pašiem pirmsākumiem?Jā, jau no 1992. gada. Neslēpšu, ka ideja zināmā mērā aizgūta no manas pedagoģes Mūzikas akadēmijā Baibas Šteinas un viņas vadītā «Zelta sietiņa». Laika gaitā dejotāji nāca klāt, un krāsu, tātad arī grupu, palika aizvien vairāk. Turklāt bērni «savu krāsu» nemaina – ja, piemēram, būsi sācis dzeltenajā grupiņā, «dzeltena» tā grupa arī paliks līdz pat 12. klasei.– Tad jau, kad 12. klase pabeigta, jāatvadās ne tikai no savas iemīļotās krāsas, bet arī no paša «Vēja zirdziņa»? Grupas «vecbiedru krāsā» jums nav?Ir, protams žēl, kad pienāk šķiršanās brīdis. Bet jārēķinās, ka tie, kuri aiziet, ir jau pieauguši cilvēki. Mūsu ansambļi – «Lielupe», «Diždancis», «Kalve» – neiztiek bez bijušajiem «Vēja zirdziņa» dejotājiem, bet daudzi mācās vai strādā Rīgā, un es ar lepnumu varu skatīties, kā un kur viņi tagad dejo. Šogad jubilejas koncertā pirmo reizi pieteicās piedalīties arī bijušie – oranžās un zelta grupas dejotāji.– Par pieaugušajiem būtu puslīdz skaidrs. Bet kā ikdienā izdodas tikt galā ar tik dažāda vecuma bērniem (no 3 līdz 18) jeb gluži otrādi – vai vecākie palīdz mazākos «zirdziņus ganīt», ja tie kļūst pārāk «vējaini»?Kā gan citādi! Esmu ievērojusi, ka vislabāk dejotājiem patīk tieši kopmēģinājumi, kad var redzēt, ko dejo citas grupas. Ne tikai mazākajiem interesanti vērot vecākos, bet arī otrādi. Skatuves kultūru esmu centusies iemācīt jau no paša sākuma, jo bez disciplīnas tomēr ar diviem simtiem bērnu vienlaikus galā tikt nav iespējams. Un es jau arī neesmu viena – dejotprasmi palīdz apgūt repetitore Guna Trukšāne, baletmeistare Katrīne Martinsone-Škapare, bet koncertmeistare ir Iveta Stivriņa.– Kad sākāt, bijāt vienīgais šāda veida kolektīvs Jelgavā, nu ir arī visas Bērnu un jauniešu centra «Junda» dažāda vecuma deju kopas ar apmēram līdzīgu struktūru. Vai konkurence jūtama?Es savējos vienmēr mudinu skatīties citu koncertus. Tāpat ceru, ka Līgas Ozolas vadībā atkal pa īstam uzplauks «Ieviņa», kur dejo paši mazākie. Jo vairāk kolektīvu, jo dejotājiem (vai viņu vecākiem) lielākas iespējas izvēlēties. Es vismaz neesmu dzirdējusi, ka kādā no Jelgavas kolektīviem būtu speciāla atlase – ņemam visus gribētājus. Protams, gribēšanai ir jābūt īstai.Bet konkurence vienmēr ir bijusi veselīga lieta. Katram no kolektīviem tomēr ir sava seja. Es vienmēr esmu mēģinājusi līdzās dejai akcentēt arī teatrālo, aktierisko. Ja jāatveido tārpiņš, čūska vai puķīte, tad lai ir pa īstam. Ne velti mums notiek arī aktiermeistarības nodarbības.– Tāpēc arī jubilejas koncertā būs nu jau kārtējais uzvedums, šoreiz par «Koklētāju Samtabiksi»?Mēs tomēr esam latviešu dejas kolektīvs, un koncerta pirmajā daļā būs latviešu dejas. Bet es vairs nebaidos eksperimentēt, un otrajā daļā būs Montas Vanderes horeogrāfijā iedzīvināta Erika Ādamsona poēma. «Koklētāja Samtabikses» libretu veidojusi Dzintra Ķezbere, bet oriģinālmūziku rakstījusi Biruta Deruma (skaņu režisors Guntis Šveicers).
