Saimnieciskā politika pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma bija orientēta uz valsts ekonomikas vadīšanu no vienota centra.
Saimnieciskā politika pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma bija orientēta uz valsts ekonomikas vadīšanu no vienota centra. K.Ulmaņa valdības politikas sastāvdaļa bija tā saucamā kameru sistēma. Latvijā tika izveidota Tirdzniecības un rūpniecības, Lauksaimniecības, Amatniecības, Darba, Rakstu un mākslas kamera.
Izplatīts ir uzskats, ka kameru sistēma ir Itālijas fašistiskās diktatūras «produkts» un Ulmanis realizēja to savā autoritāri pārvaldītā valstī. Bet kāpēc arī demokrātiskās valstīs agrāk un šodien darbojas saimniecības nozaru kameras?
Jelgavas amatnieku organizācijas šā gadsimta 30. gados bija nonākušas lielu pārmaiņu priekšā. Amatnieku biedrības kļuva atvērtākas. 1907. gadā latviešu amatnieki, kuri nebija iesaistīti cunftēs, izveidoja savu biedrību – Jelgavas Latviešu amatnieku biedrību. Tās galvenais darbības mērķis bija aizstāvēt amatniekus «bez diploma». Tās dibinātāju skaitā bija arī agronoms Jānis Frišmanis un vairāki zemnieki. Pēc pirmā darbības gada biedrībā bija iestājušies 75 biedri. Biedrība organizēja amatnieku izglītošanas kursus, pie tās darbojās bēru un pašpalīdzības fondi, lasāmgalds. 1936. gada sākumā biedrībā bija 120 cilvēku. Tās priekšsēdētājs – pulksteņtaisītājs Pēteris Bērzkalns. Tomēr Jelgavas Latviešu amatnieku biedrībai nebija tādas ietekmes un tik lielu finansu kā 1. Jelgavas amatnieku biedrībai un Jelgavas Amatniecības biedrībai. Latviešu amatnieki bija spiesti iesaistīties vāciskās biedrībās, kaut arī latviešu saimnieciskā ietekme bija ievērojami augusi. Tas varēja būt viens no 1931. gadā dibinātās Jelgavas Amatu meistaru ģildes mērķiem. Ģilde apvienoja latviešu izcelsmes amatniekus, kuri bija ieguvuši diplomus kādā no profesionālām biedrībām (cunftēm). Tajā par īsteniem biedriem uzņēma amatu meistarus līdz 45 gadu vecumam, par pasīviem biedriem – tos, kas amatu veica patstāvīgi un spēja pierādīt savu prasmi (no 27 gadu vecuma), bet par interesentiem – zeļļu pārbaudi izturējušās personas.
Biedrības dibinātāju skaitā var minēt ietekmīgus Jelgavas amatniekus uzņēmējus: daiļkrāsotāju Mārtiņu Pūpolu (biedrības priekšsēdētājs), kurpniekus Jāni Ķinci un Voldemāru Porti, drēbniekus Mārtiņu Klabatu un Jāni Laukirbi, frizieri Jāni Tīfentālu. Sevišķi jāizceļ divi biedrības darbības virzieni – amata meistaru un zeļļu pārbaužu un diplomu izsniegšana, kā arī likumdošanas iniciatīva, kas veicinātu amatniecības attīstība. 1936. gada sākumā biedrība bija lielākā Jelgavā – tajā darbojās 205 amatnieki. Amatu meistaru ģildes darbība bija orientēta uz amatnieku organizāciju apvienošanu. Biedrībā iesaistījās profesionālās biedrības, jo tās vadībā iekļāvās to priekšnieki (amatu vecākie). Piemēram, Jānis Laukirbe bija drēbnieku meistaru vecākais, bet Mārtiņš Klabats – drēbnieku amata kasieris. Pēc 1933. gadā notikušā amatnieku kongresa lēmuma par amatniecības aizsardzības likuma izstrādāšanu biedrības valde lūdza finansu ministram tā tapšanā iesaistīt arī Jelgavas amatnieku ievēlētos pārstāvjus. Pēc likuma par Amatniecības kameru pieņemšanas ģildes vecākais M.Pūpols, ņemot vērā agrākās biedrības aktivitātes apvienot visas organizācijas vienā, ierosināja lūgt finansu ministru jaunveidojamās organizācijas – apvienotās biedrības – kodolu veidot no Amatu meistaru ģildes meistariem.
1935. gada 30. decembrī izsludinātais likums par Amatniecības kameru paredzēja trīs mēnešu laikā likvidēt pastāvošās Latvijas amatnieku organizācijas. To finansu līdzekļu, nekustamā un kustamā manta pārgāja kameras vai pašvaldības īpašumā. Kaut gan bija pārkāptas īpašumtiesības, kameras darbībai bija progresīva loma, jo tika apvienoti visi finansu līdzekļi, lai sekmētu vienotas amatniecības likumdošanas veidošanu, veicinātu amatnieku izglītību, amatnieku saimniecisko un sociālo pašpalīdzības fondu dibināšanu un amatnieku pašpārvaldes organizāciju – biedrību – darbību.
Jelgavas amatnieku biedrību attieksme pret reformu bija atšķirīga. Latviskā Amatu meistaru ģilde to atbalstīja. Amatniecības biedrība uzskatāma par vāciskās kultūras centru un, protams, bija negatīvi noskaņota pret valdības centieniem atsavināt savu vēsturisko mantu par labu visiem amatniekiem. Biedrība iesniedza protestu Senātā par tās likvidāciju, tomēr Iekšlietu ministra biedrs A.Bērziņš 1936. gada 1. aprīlī izdeva pavēli, saskaņā ar kuru atzina biedrību par slēdzamu un par likvidatoru iecēla Amatniecības kameru. Biedrības nekustamais īpašums (apbūve un gruntsgabals) tika novērtēts par Ls 162659, kustamā manta – par Ls 2011,15. Skaistajam namam bija arī citi «iekārotāji». Aizsargu štāba priekšnieks pulkvedis K.Prauls lūdza nodot namu 16. aizsargu pulkam, jo, pulka dzīvei vēršoties plašumā, viņu nams izrādījās nepiemērots nepietiekamo telpu dēļ. Amatniecības kameras priekšsēdētājam Ed.Rozītem tika ierosināts amatnieku biedrībai pretī dot aizsargiem piešķirto «neapmierinošo» namu Raiņa ielā 9. Par laimi, šāds variants nerealizējās. 1937. gada 2. februārī LAK namā Akadēmijas ielā 37 sanāca pirmā Jelgavas Amatnieku biedrības dibināšanas sapulce, kurā piedalījās 122 biedri (no tiem 20 zeļļu – veicinātājbiedru). Sapulce ievēlēja valdi, kurā bija daudzi pazīstami amatnieki – M.Pūpols, K.Zīverts (mēbeļu galdnieks), J.Firstiņš (mehāniķis), M.Klabats, J.Ķincis u.c. – kopskaitā septiņi valdes locekļi. Par Revīzijas komisijas priekšsēdētāju kļuva agrākās 1. Jelgavas amatnieku biedrības priekšsēdētājs Johans Bitners, tapsētāja amata meistars.
Jelgavas Amatnieku biedrības emblēmā bija attēlots pilsētas ģerbonis un āmurs, cirkulis un leņķmērs (stūrenis). Biedrības karogu 1937. gada 16. oktobrī svinīgi iesvētīja Jelgavas draudzes mācītājs O.Kraulis. Vienā karoga pusē bija visām Latvijas amatnieku biedrībām noteiktā simbolika – saulīte ar āmuru (zīmējis V. Krūmiņš) un amatnieku devīze «Tēvija, tauta, amats – vienībā mūsu darba pamats» (šo pusi bija zīmējis mākslinieks H.Mangolds). Otrā karoga pusē bija attēlota Jelgavas Amatnieku biedrības emblēma ar uzrakstu «Jelgavas Amatnieku biedrība, dibināta 1937. g.». Biedrības nams Akadēmijas ielā līdz 1939. gada sākumam bija kameras īpašums. Amatniecības kamera pārņēma namu līdz ar visām Jelgavas Amatniecības biedrības saistībām. No 1936. gada aprīļa līdz 1938. gada decembrim nama sakopšanā un biedrības parādu atmaksāšanā kamera ieguldīja gandrīz Ls 12000. Tā apmierināja biedrības lūgumu pārņemt ēku ar noteikumu, ka biedrība samaksās parādus un nokārtos juridiskās formalitātes. Tātad, lai arī nama nodošana biedrībai noformēta kā pārdošana par Ls 26000, tomēr faktiski kamera to nodeva ar parādu saistībām. 1939. gada 9. decembrī nams tika iesvētīts. Biedrība tā remontos ieguldīja apmēram Ls 80000, iekārtoja plašāku sarīkojumu un sanāksmju zāli, kura bija ieturēta sudrabpelēkos toņos ar latvisku ornamentējumu. Par biedrības darbības efektivitāti liecina biedru skaita pieaugums: 1940. gada sākumā tajā bija 962 biedri.
