Eduards Pāvuls bija mūsu elks – tur nu neko nevarēja darīt. Kamēr meitenes vai ģība Harija Liepiņa dēļ, mēs, puisieši, kritām un cēlāmies tikai par Pāvulu. Pāvuls uz Dailes teātra skatuves, Pāvuls kinofilmās – uz tām mēs laušus lauzāmies un pēc noskatīšanās vēl ilgi atcerējāmies un jūsmojām. Dejas, lai tiktu pie aktieraJūsmot ir viena lieta, bet daudz interesantāk būtu bijis sastapties ar elku vaigu vaigā, padebatēt par mākslu. Taču kurš gan dos nabagam ar lielgabalu šaut – citējām šo vecumveco izteicienu un likāmies mierā, kamēr… Vienā rudenī akadēmijas pārtikas tehnologos sāka studēt Biruta Pāvule. To mēs, protams, nekādi nebūtu uzzinājuši, ja vien Birutiņa pati neatnāktu uz plaši izziņoto studentu teātra pirmo rudens sanāksmi. «Es esmu resna un neglīta,» viņa mūsu tālaika režisoram Guntim Krūmiņam pastāstīja. «Brālēns teica, ka man vajagot spēlēt veceņu lomas…»Man smadzenes sāka strādāt kā dārgs kalkulators. Biruta Pāvule… brālēns… Tad taču tam jābūt pašam Eduardam. Mana nojauta izrādījās pareiza: Birutiņa bija Pāvula visīstākā māsīca, un, kad viņai iedalīja arī nelielu lomu, es nolēmu – lai piekļūtu mūsu elkam, ar Birutu vajadzētu draudzēties. Godīgi sakot, nebija jau viņa ne tik resna, ne neglīta, un, ja arī būtu, kādam taču vajadzēja upurēties. Pēc mēģinājumiem es Birutiņu pavadīju līdz viņas kopmītnēm, bet, kad sākās izbraukumu izrādes, lauku ballītēs dejoju ar viņu daudz biežāk nekā ar pārējām aktrisēm un visu laiku tirdīju, lai taču mūs sakontaktē ar Lielo Brālēnu.Ar kuģīti uz MajoriemIlgotais brīdis pienāca starp Jāņiem un Pēteriem. «Viņš atbrauks no filmēšanās un piektdienas vakarā būs pie mana krusttēva Majoros,» Birutiņa man pavēstīja. «Brauc šurp, es viņu sagatavošu!»Izprasīju atļauju ņemt līdzi arī mūsu dekoratoru Juri un teātra «direktoru» Ernestu. Piektdienas pēcpusdienā sēdāmies kuģītī, kas mūs lēni vizināja lejup pa Lielupes ūdeņiem. Palieņu pļavās smaržoja nesen nopļautā siena vāli, upes krastā sēdēja vientuļi makšķernieki, un tam visam pāri klājās vasaras pēcpusdienas miers. Majoros nonācām saulrieta stundā, Birutiņa mūs sagaidīja kuģīša piestātnē. «Vēl nav, bet jābūt,» viņa uzreiz atbildēja uz skaļi neizteikto jautājumu.Krusttēva vasarnīca tāds būcenītis vien bija, zemes pleķīša lielāko daļu aizņēma zemeņu dobes. Mūs iepazīstināja ar saimnieku, Birutiņa izrādīja apkārtni, un, tā kā pamazām sāka tumst, nācās sēsties pie galda. Tas nebija bagātīgi klāts: vidū zemeņu bļoda un šķīvjos šādas tādas maizītes. Nekādus dzeramos neredzējām.«Viņš laikam domā, ka studenti alkoholu nemaz nelieto,» Ernests iebakstīja man sānos un izcēla no somas pusstopu. Krusttēvs manāmi atdzīvojās un aši sameklēja glāzes. «Nu tad – uz satikšanos!» viņš, veikli dzeramo iepildījis, uzsauca un uzklupa šņabim kā izsalcis tīģeris gaļai. Mēs glāzes tik tikko pielikām pie lūpām: Pāvulu Lielo gribējās sastapt pavisam skaidrā. Laiks gāja, bet mūsu elks nerādījās, toties pudeles saturs, pateicoties krusttēva cīņas sparam, plaka acīm redzot. «Vai tad vairāk jums nav?» īsi pirms pusnakts krusttēvs noprasīja. «Eh, lai tad iet arī – nu jau vairs nav ko gaidīt,» Juris nopūtās un cēla galdā mūsu otro un pēdējo pudeli.Nu jau krusttēvs starot staroja un sāka stāstīt savas santehniķa gaitas. Izrādījās, ka viņš ir varenākais vīrs visā Jūrmalā un tikai augsti stāvoši izpildkomitejas un partijas aparāta veči viņu drīkst komandēt, ar zemāka ranga ļautiņiem viņš pat nesasveicinoties. Stāstā klausīdamies, pilnām mutēm ēdām zemenes, taču drīz vien devāmies pie miera.Ar grozu ogu laukāOtrā rītā, tikko rasa bija nožuvusi, krusttēvs mūs modināja. «Laikam atkal gribēs dzert,» Ernests neapmierināts noņurdēja, taču saimniekam bija citi plāni. «Ņemiet nu katrs pa grozam un metieties zemeņu laukā,» viņš skubināja. «Ogas var sapūt, bet man pašam nav laika.»Negribīgi sakārtojāmies rindiņā un sākām. Ogu bija velnišķīgi daudz, dobes garas, saule karsēja kā uz pannas, bet tukšo grozu dārza malā rēgojās vesela kaudze. «Būtu kartupeļi, tad mītu zemē, bet ogas – sirdsapziņa neatļauj,» Juris šķendējās. «Toties varēsi visu mūžu atcerēties, kā esi vergojis Pāvula radiniekiem,» Ernests iedzēla. «Nez vai šis maz ir īsts radinieks – tāds santehniķis,» Juris prātoja.It kā zinādams, kā tauta par viņu izsakās, saimnieks parādījās pie apvāršņa. «Nu, zēni, laiks karsts, varbūt sametīsiet kādam aliņam? Es varētu aizvest pakaļ,» viņš vēlīgi ierosināja. «Mēs nedzersim, alus ir rūgts,» es visu vietā atteicos. «Nu, ja ne, tad ne. Tad jau strādājiet vien,» krusttēva smaids izdzisa kā ūdens smiltīs, un viņš atkal pazuda savā būcenī.Iedzīta alerģija pret zemenēmMēs strādājām arī. Bijām spiesti to darīt – Birutiņas dēļ –, citādi jau sen būtu aizbraukuši ar elektrovilcienu caur Rīgu uz Jelgavu. Birutiņa patiesībā bija tāda pati nosodītā, kaut gan pūlējās sava radinieka labā. Bet mēs te bijām iekrituši kā lapsenes medū, gribēdami redzēt dzīvu Eduardu Pāvulu. Pievakarē zemeņu lauks bija nokopts. «Nu, tas ir braši!» krusttēvs uzslavēja. «Būs man vairākas dienas, ar ko tirgoties… Vai negribat iekost kādu maizīti?»Kaut arī vēderi rūca un rīkles bija izkaltušas kā kauli tuksneša karstumā, no cienasta atteicāmies: šitie Majori mums bija līdz kaklam!Kopš tā laika man ir alerģija pret zemenēm. Bet dzīvu Eduardu Pāvulu tā arī neizdevās sastapt.
