1996. gada 8. oktobrī Saeima pieņēma likumu «Par preču un pakalpojumu drošumu un ražotāja un pakalpojumu sniedzēja atbildību».
1996. gada 8. oktobrī Saeima pieņēma likumu «Par preču un pakalpojumu drošumu un ražotāja un pakalpojumu sniedzēja atbildību». Tā mērķis ir panākt drošu, patērētāja dzīvībai, veselībai un īpašumam, kā arī videi nekaitīgu pakalpojumu sniegšanu, preču ražošanu un produkcijas laišanu apgrozībā. Likums noteica vispārīgās drošuma prasības, preču vai pakalpojumu drošumu kontrolējošās institūcijas un amatpersonas, kā arī atbildību par preču vai pakalpojumu drošuma prasību pārkāpumiem. Likumā definēts, kas ir patērētājs un ko viņš ir tiesīgs prasīt no ražotāja vai pakalpojumu sniedzēja, tas ir, zaudējumu atlīdzību un atlīdzību par morālo kaitējumu. Patērētājs likuma izpratnē ir jebkura fiziska persona, kas izsaka vēlēšanos iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties preci personiskām vajadzībām. Likums neattiecas uz juridiskām personām. Lai nodrošinātu juridisku aizsardzību arī juridiskām personām patērētājiem, 1999. gada 15. aprīlī stājās spēkā Patērētāju tiesību aizsardzības likums, kura mērķis ir nodrošināt patērētājam (gan fiziskai, gan juridiskai personai) iespēju īstenot un aizsargāt savas likumīgās tiesības, slēdzot līgumu ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojumu sniedzēju. Likums stingri nosaka, kādos gadījumos ir pārkāptas patērētāja tiesības, kādiem principiem jāatbilst noslēgtiem līgumiem starp patērētāju un ražotāju, pārdevēju vai pakalpojumu sniedzēju.
Tas nosaka, ka ražotāja, pārdevēja vai pakalpojumu sniedzēja pienākums ir nodrošināt preces vai pakalpojuma pienācīgu kvalitāti. Ražotājs, pārdevējs vai pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs par nepienācīgas kvalitātes preces vai pakalpojuma sniegšanu, kaut arī līgumā tas var nebūt tieši norādīts. Par likumā, kā arī citos patērētāju tiesību aizsardzības normatīvajos aktos noteikto patērētāju tiesību pārkāpumiem iestājas civiltiesiskā, administratīvā vai kriminālā atbildība. Pārdevējam vai pakalpojumu sniedzējam, kas atlīdzinājis patērētājam nodarīto zaudējumu vai atmaksājis par preci vai pakalpojumu samaksāto naudas summu, ir regresa prasījuma tiesības pret personu, no kuras iegādāta prece vai materiāli. Ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojumu sniedzējs vienojas ar trešo personu (līgumos, kur patērētājs ir trešā persona) par preces vai pakalpojuma trūkumu novēršanu, tad šāda vienošanās neatbrīvo ražotāju, pārdevēju vai pakalpojumu sniedzēju no tiešās atbildības pret patērētāju.
Termiņš preces vai pakalpojuma trūkumu novēršanai ir noteikts – 30 dienu, kopš patērētājs pieteicis prasījumu par preces trūkumiem. Ja šajā termiņā trūkumi nav novērsti, tad ražotāja, pārdevēja vai pakalpojumu sniedzēja pienākums ir atlīdzināt visus zaudējumus, kas patērētājam radušies sakarā ar kavējumu.
Pēc šā likuma spēkā stāšanās Ministru kabinets triju mēnešu laikā izdos noteikumus, kas reglamentēs šā likuma attiecīgu pantu nosacījumus.
Likumā ir paredzēta zaudējumu atlīdzināšana sakarā ar nepamatotu uzraudzības un kontroles iestāžu rīcību. Tādas iestādes valstī ir Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, valsts iestādes sadarbībā ar pašvaldībām un patērētāju tiesību aizsardzības sabiedriskās organizācijas.
Iepriekš minētajās iestādēs var vērsties jebkurš patērētājs ar sūdzību par likuma pārkāpumiem, un to kompetencē ir izskatīt sūdzības noteiktā kārtībā.
Ēriks Vēveris Tālrunis 3029174
