Te nu visi viņi stāvēja – mūsējie jelgavnieki, saldenieki, tukumnieki un dobelnieki – uz Elejas šosejas divu kilometru attālumā no Meitenes robežkontroles punkta.
Te nu visi viņi stāvēja – mūsējie jelgavnieki, saldenieki, tukumnieki un dobelnieki – uz Elejas šosejas divu kilometru attālumā no Meitenes robežkontroles punkta. Vieni ar traktoriem, citi ar mašīnām, vēl citi gluži kā no lauka – ar visu arklu vai kultivatoru. Pirmie šo rindu pie muitas zonas atzīmes veidot bija sākuši Staļģenes vīri jau pirms septiņiem no rīta, bet oficiālajā akcijas sākuma laikā – pulksten deviņos – lauksaimniecības tehnikas un auto rinda stiepās jau līdz Elejas benzīntankam.
Zemnieks paliek zemnieks arī tad, ja kāda diena jāstāv uz šosejas – bez darbošanās jau neiztiks. Vīri staigāja gar traktoriem, aplūkoja kādu svešāka ražojuma vai modeļa arklu, izpētīja tā darbināšanu un regulēšanas «kloķus», izsacīja spriedumus. Un tomēr visā tajā bija jūtams tāds nemiers, satraukums, varbūt pat gaidas. Galu galā kaut kam taču bija jānotiek. Tam, kā dēļ viņi visi te bija sabraukuši.
Un «kaut kas» arī parādījās – vispirms zemkopības ministra Pētera Salkazanova personā.
Ar baltu «banti» ap piedurkni, kas norādīja uz piederību šīs akcijas atbildīgo cilvēku pulkam, ministrs stāvēja pamatīga pūļa ielenkumā un tikai viņam raksturīgajā rāmumā izsmeļoši atbildēja uz zemnieku jautājumiem un replikām, kas ar katru brīdi kļuva aizvien karstākas un niknākas. Ministrs nikns kļuva tikai tad, kad nezinātāji viņu aicināja atbraukt uz laukiem, lai saprastu, kā dzīvo zemnieks.
– Es esmu no laukiem, un man visapkārt dzīvo zemnieki, – dusmu un saules nokaitētiem vaigiem viņš skaidroja kādai kundzei. – Es zinu, kā viņiem klājas!
Pēteris Salkazanovs skaidroja valdības un Saeimas lēmumu jēgu, Eiropas Savienības būtību un ko tā nozīmē latviešu zemniekam. Jautājumu un tāpat pārmetumu protestētājiem bija bez gala, un daudzus pērienus zemkopības ministrs dabūja valdības, iepriekšējo zemkopības ministru un Saeimas deputātu vietā. Taču viņš tos saņēma ar cieņu.
Otrs, kas nāca visu gaidīts, bija lielā kravas automašīna ar Lietuvas numuru no kaimiņvalsts robežas puses. Lai gan iesākumā tika lemts mašīnas nekontrolēt, tikai mazliet aizkavēt, protestētājiem pacietības mērs bija pilns. Lietuvietis ātri novērtēja situāciju un, tā kā mūsu starptautiskā sazināšanās valoda vēl nav aizmirsta, atvēris tukšo auto kravas telpu, skaidroja, ka viņš savu vezumu, kam tagad brauc pakaļ, vedīs ārā no Latvijas.
Ievērojami grūtāk klājās igaunim, kam ceļu aizšķērsoja izmisumā iedzītais Tērvetes pagasta zemnieks Ainārs Kozlovskis. Uz prātīgāko zemnieku aicinājumu atkāpties jaunais vīrietis brīžam dusmīgi, brīžam nudien bezcerīgi skaidroja:
– Es tikai reizi gadā desu ēdu. Man nav ar ko bērnus pabarot. Vai tad tas ir normāli? Es neiešu nost no ceļa! Neiešu… No «Dauvgavpils dzirnavnieka» pat tiesas ceļā nieka 180 latu pats par saviem graudiem dabūju. Kad labību vajadzēja sēt. Es neiešu nost no ceļa! Lai neved Latvijā svešu gaļu!
Kas zina, kā Aināram veiksies savā saimniecībā, taču šajā postenī viņš savu panāca – igauņa apelsīnu krava tikai pārbaudīta.
Un vienu jau arī panāca viņi visi kopumā – mūsu zemnieki. Viņi apliecināja savu vienotību. Apliecināja, ka ir varens spēks, ar kuru vairs nevar nerēķināties.
«Nevienā veikalā nevar paņemt preces šodien, bet samaksāt pēc pusgada vai gada. Tāds veikals izputēs. Bet zemnieks pastāv. Jau astoņus gadus! Ja nepalīdzēs šī protesta akcija likumdošanas sakārtošanā un iekšējā tirgus aizsardzībā, tad gaidiet radikālāku rīcību! Mēs būsim gatavi uz cīņu līdz galīgai uzvarai!» Tā ir rakstījis kāds Elejas pagasta saimnieks vienā no zemnieku sūdzību un ierosinājumu grāmatām, kas tapa akcijas laikā.Un viņam līdzīgi ir izteikušies daudzi protesta akcijas dalībnieki.
Ir skaidrs, ka zemnieks vairs nebūs mierā ar valdības nevērību, pat nicīgu attieksmi un nevēlēšanos risināt viņa problēmas. Aizvadītās piektdienas protesta ak-cija ir apliecinājums tam.
