Ikdienas norises apliecina, un arī valsts Muitas pārvalde atzīst, ka uzņēmējiem trūkst informācijas par preču muitas vērtības noteikšanu un galvojuma nodrošinājuma veidiem, un tas izraisa neskaidrības.
Ikdienas norises apliecina, un arī valsts Muitas pārvalde atzīst, ka uzņēmējiem trūkst
informācijas par preču muitas vērtības noteikšanu un galvojuma nodrošinājuma veidiem, un tas izraisa neskaidrības. Lai tās mazinātu, piedāvājam plašāku ieskatu minētajā jomā.
Preču muitas vērtības aprēķināšanas kārtību nosaka Muitas likuma XXVII nodaļa un 1997. gada 17. decembra Ministru kabineta noteikumi Nr. 428.
Galvenā – darījuma vērtība
Primārā muitas vērtības noteikšanas metode pamatojas uz preču darījumu vērtību. Lai muita to pieņemtu par pamatu muitas vērtības noteikšanai (ja notiek pirkšana – pārdošana), jābūt izpildītiem šādiem nosacījumiem:
pārdevējs nav noteicis specifiskus apstākļus tam, kā pircējs var izmantot vai pārdot importētās preces;
ja nepastāv kādi specifiski darījuma apstākļi, kuru dēļ darījuma vērtība nevar tikt ņemta par pamatu muitas vērtības noteikšanai;
ja pircējs nedod pārdevējam kādu peļņas daļu, ko ieguvis no importēto preču pārdošanas;
ja nepastāv kāda saistība starp pircēju un pārdevēju (ja saistība pastāv, tā nedrīkst ietekmēt preču cenu).
Tikai gadījumos, ja muitas vērtību nevar noteikt, pamatojoties uz uzrādīto preču darījuma vērtību, tiek piemērotas citas metodes.
Importētājvalsts risks zaudēt naudu
Atmuitojot preces, importētājam jāiesniedz muitas vērtības deklarācija (MVD) ar atbildēm uz konkrētajiem jautājumiem un uzrādīto preču muitas vērtību. MVD mērķis ir nodrošināt muitas iestādi ar informāciju, kuru ņemt par pamatu muitas vērtības noteikšanai.
Situācijās, kad muitas iestāde nevar pieņemt MVD un tā jāpārbauda, precīzo muitas maksājumu summu nevar noteikt. Tas nozīmē, ka preces nevar laist brīvā apgrozījumā. Šāda pieeja ir pretrunā ar starptautiskajiem principiem. Proti, preces jālaiž brīvā apgrozījumā, importētājam nomaksājot sākotnējo iespējamo muitas maksājumu summu. Pareizā muitas maksājuma summa, veicot pārbaudi, nosakāma pēc iespējas ātrāk.
Ja sākotnēji iemaksātā muitas maksājumu summa ir par mazu, importētājvalstij pastāv risks zaudēt naudu. Līdz ar to jācenšas panākt, lai sākotnējie maksājumi būtu pēc iespējas tuvāki precīzajai muitas maksājumu summai. Praksē to maksimāli precīzi noteikt ir ļoti sarežģīti. Tādējādi, ja sākotnēji iekasētā maksājumu summa ir par mazu, importētājs turpmāk nav ieinteresēts sadarboties ar muitu pareizās preču muitas vērtības noteikšanā.
Starptautiskajā likumdošanā ir ietvertas striktas prasības, kā līdz minimumam samazināt valsts risku zaudēt muitas nodokļus. Tās ietver nosacījumus importētājiem iesniegt nodrošinājumu, ja tie vēlas saņemt muitas maksājumu atlikšanu. Nosacījumi paredz arī to, ka muitai ir tiesības pieprasīt no importētāja nodrošinājumu, ja pastāv aizdomas par risku zaudēt muitas maksājumus.
Drošības nauda – viens no galvojuma veidiem
Lai preču valdītāji iespējami vienkāršāk varētu veikt muitas procedūras, kā arī, lai paātrinātu preču kustību un uzlabotu kontroli, Muitas likumā ietvertas norādes (29.pants) par galvojuma veidiem un nodrošinājumu. Tas uzņēmējam atļauj veikt muitas procedūras, neaizturot preci uz valsts robežas. Savukārt muitas iestādēm nav jāpieņem sasteigti lēmumi, ir dota iespēja pilnīgi izvērtēt konkrēto darījumu un pieņemt pareizu lēmumu.
Tā kā uzņēmējiem radušās zināmas neskaidrības par drošības naudas aprēķinu, pievērsīsimies tuvāk tās iekasēšanai. Proti, izskan viedoklis, ka, piemērojot drošības naudu, muitas vērtības noteikšanai netiek piemērota uzrādītā darījuma vērtība. Drošības nauda ir viens no galvojuma nodrošinājuma veidiem. Ja ir pamatotas šaubas par preču valdītāja uzrādīto darījumu vērtību, muitas amatpersona var atlikt galīgo muitas vērtības noteikšanu un veikt iespējamā muitas parāda aprēķinu, un iekasēt drošības naudu.
Uzņēmējiem nevajadzētu jaukt iespējamā muitas parāda aprēķināšanu ar nodokļu nomaksu. Pēc drošības naudas iemaksas uzņēmēji vēršas attiecīgajā Valsts ieņēmumu dienesta nodaļā (tā norādīta lēmumā par drošības naudas aprēķinu), kur tiek veikta uzrādīto pamatdokumentu pārbaude. Ja pārkāpumi netiek atklāti, iekasēto drošības naudu uzņēmējam atmaksā. Ja, pārbaudot konkrēto darījumu, tiek atklāti pārkāpumi, drošības nauda tiek pārskaitīta valsts budžetā. Ja VID Muitas pārvalde ir izsniegusi atzinumu par uzrādītās darījuma vērtības pareizību, drošības nauda netiek iekasēta. Tas pats ir gadījumos, ja šī nauda iekasēta iepriekš un veikta uzrādītās darījuma vērtības pārbaude, kurā pārkāpumi nav konstatēti. Drošības naudu neiekasē, ja uzņēmējs veic darījumus ar tiem pašiem darījumu partneriem un pēc analogiem tirdzniecības noteikumiem.
Kā redzam, ja uzņēmējs uzrādījis patieso darījuma vērtību, muitas vērtība tiek noteikta un nodokļi iekasēti, pamatojoties uz uzrādīto darījuma vērtību. Tādējādi uztraukties par drošības naudas iekasēšanu un darījuma pārbaudi vajadzētu uzņēmējiem, kas savu darbību veic negodīgi.
Uzņēmējiem arī jāzina, ka drošības nauda ir tikai viens no galvojuma nodrošinājuma veidiem un iespējamo muitas parādu var nodrošināt, iesniedzot atbildības apdrošināšanas polisi, bankas garantiju vai citus starptautiskajos līgumos paredzētus galvojumu apliecinošus dokumentus.
Muitas vērtējums ES eksperta skatījumā
Eiropas Savienības speciāliste V. Nīlsena atzīst, ka Latvijas muitas amatpersonas sastopas ar daudzām problēmām starptautisko muitas vērtības noteikšanas principu izmantošanā. Viena no problēmām ir tā, ka lielākā daļa importētāju ir nelieli uzņēmumi un normāla biznesa vide pašlaik nav piemērota, lai izmantotu Eiropas Savienības muitas procedūras. Otra problēma – ļoti liela informācijas daļa nav dokumentēta, un pieejamie dokumenti bieži ir viltoti. Lielu pārsteigumu ekspertei sagādājis tas, ka eksportētāji, kas atrodas Eiropas valstīs un tiek uzskatīti par nopietniem, godīgiem uzņēmējiem, izsniedz viltotus dokumentus, lai importētu preces Latvijā.
Uzņēmēji var uzskatīt, ka muitas vērtību un darījumu apstākļu pārbaudes ir nopietns šķērslis. Bet no importētāju un Latvijas iedzīvotāju viedokļa nav godīgi, ka netiek iekasēti muitas maksājumu pareizie apjomi. Praktiski tas, ka netiek uzrādītas pareizas muitas vērtības, Latvijā ir ļoti nopietna ekonomiska problēma.
Importētāju attieksme pret drošības naudas iekasēšanu ir skaidri jūtama. Negatīvā nostāja ir tieši tāda kā Dānijā, kad tur sāka izmantot GATT (Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību) muitas vērtības noteikšanas principus. Jāpiezīmē, ka depozītu iekasēšanas gadījumu gan skaita, gan nozīmes ziņā, kļūstot pamatīgākām importētāju zināšanām par starptautiskajām muitas vērtības noteikšanas prasībām un muitai uzkrājot pieredzi, kļūst aizvien mazāk.
