Mūsu audzētāji nav pasargāti no importa «brāļiem», ko tirgū pārdod kā Latvijā audzētus.
Zinaīdas un Ivana Prudņikoviču piemājas dārzā zāliena un augļu koku vietā slejas deviņas lielas siltumnīcas. Jelgavnieki savā mini dārzniecībā darbojas jau daudzus gadus. Sākumā audzējuši tulpes un rozes, bet pirms desmit gadiem saimnieks uzcēlis jaunas plēves mājas un tajās puķu vietu aizņēmuši dārzeņi. Gurķi šogad padevušies izskatīgi un īpaši garšīgi, atzīst Prudņikoviči. Viņi savu izaudzēto produkciju realizē Jelgavas tirgū un spiesti piekāpties ne vienmēr godīgajai konkurencei. Liela daļa no tirgū piedāvātajiem it kā vietējiem gurķiem patiesībā ievesti no Polijas vai Lietuvas un iepirkti par lētu naudu. Pircēji ir viegli apmānāmi, jo vizuāli preci atšķirt viņiem ir grūti, atzīst Zinaīda. Puķes nomaina gurķi un tomātiMartā Prudņikoviču ģimenei atpūta beidzas un sākas jauns darba cēliens. Mēnesi pēc sējas mazie gurķīši jau tiek izstādīti lielajā siltumnīcā. Šogad Prudņikoviču piemājas saimniecībā zaļo un nu arī ražo 1000 gurķu stādu. Zinaīda un Ivans pamatā saimnieko divatā, bet gurķu stādīšanas laikā viņiem talkā nāk meita un divas draugu ģimenes. Paralēli blakus siltumnīcās tiek audzēti arī tomātu dēsti – tie šogad izauguši ap diviem tūkstošiem, bet salātu un redīsu raža jau tuvojas beigām, izrādot saimniecību, stāsta Ivans. Viņš ir pensionārs, bet dzīvesbiedre savu pensiju vēl mēģina «noķert». Tikai viņu abu pārziņā ir stādījumus kopt, ievākt ražu un to pārdot. «Piemēslo» trušiDarbs ir nežēlīgs, nosaka saimnieks. Naktīs viņš ceļas ik pēc divām stundām, lai uzturētu siltumnīcās vajadzīgo temperatūru. Gurķiem nepieciešams vismaz 18 grādu siltums, zemākā temperatūrā tie neaug un nīkuļo. Siltumnīcas tiek apkurinātas ar četrām krāsnīm. Saimnieks stāsta, ka šogad teju visi gurķi aizgājuši postā. Plīsusi lielā siltuma caurule un siltumnīca piepildījusies ar dūmiem, bet dūmi gurķiem ir nāve, viņš skaidro. Par laimi, briesmas laikus pamanītas un posts nodarīts vien dažu gurķu lapām. Liels darbs jāiegulda arī ravēšanā – katra zālīte ar pirkstiem jāizrauj. Tad vecākiem talkā nāk meita. Zinaīdas pārziņā ir lieko lapu un pazaru izlaušana, ražas vākšana un tirgošanās. Vīra rokās ir visas saimnieciskās lietas – malkas sagāde, plēves pielabošana, stādu laistīšana un mēslojuma sagatavošana. «Dārzeņus audzējam, neizmantojot nevienu gramu «ķīmijas». Kūtiņā mums ir savi truši, kas saražo vajadzīgos «vitamīnus»,» smaida saimnieks. Viņš rāda mucas, kurās rūgst dabiskais mēslojums, kas palīdz gurķiem un tomātiem augt griezdamies. Agrāk mēsli pirkti un vesti ar smagajām mašīnām, bet rezultāts nav bijis ne tuvu tik izcils kā tagad, spriež Ivans. Tirgus pustukšsTirgū jautā, kuram pārdevējam gribi, visi atbild, ka viņu gurķi auguši Latvijā. Pircēji, kas visu mūžu ēduši tikai pašmāju audzētos, uzreiz atšķirs importa preci, bet tādu ir maz, vērtē Zinaīda: «Mūsu klimata apstākļos, kaut siltumnīcā audzis, gurķis garšo un smaržo pavisam citādi nekā importa, bet vairums cilvēku tos neatšķir. Redzat, mūsu ‘Mirabella’ – uz mizas tai ir tāda kā samtaina kārtiņa, importa gurķim tādu neesmu redzējusi.» Viņa novērojusi, ka pēdējā laikā arī tirgum neklājas viegli – tas paliek arvien tukšāks, cilvēki neiepērkas tik aktīvi kā agrāk, kad tam bija grūti cauri izspraukties.«Varēja būt vairāk pircēju, bet pa gadiem mums nostabilizējusies sava klientūra, tāpēc arī izdzīvojam, jo vispār tirgus ir nežēlīgs. Piemēram, šonedēļ Rīgā tika ievesti vairāki furgoni ar poļu gurķiem, vakar tie bija nonākuši arī līdz Jelgavai, un gurķu cena tirgū uzreiz bija lejā. Nekas cits neatlika, kā to nolaist arī mums,» stāsta saimniece.Var arī nopelnītGadā vien trīs mēneši doti atelpai, pārējā laikā siltumnīcās darbs steidz darbu. Salāti, redīsi, dilles, loki, tomāti, gurķi – katram savs laiks. Ik gadu atvaļinājumā gurķu audzētāji noteikti cenšas kaut kur aizceļot.Zinaīda nedomājot atbild, ka ar dārzeņu audzēšanu var ne vien izdzīvot, bet arī nedaudz nopelnīt. «Esam palikuši divatā ar vīru, un izdzīvošanai mums pietiek. Lielākie izdevumi ir malkas iegāde, tā vajadzīga gan mājas, gan siltumnīcu apkurināšanai, bet pelnus izmantojam siltumnīcās tomātu audzēšanas procesā. Nekas sarežģīts jau nav, paši esam mācījušies tikai no vecākiem, kas arī savos mazdārziņos audzēja gurķus un tomātus,» stāsta jelgavniece. Nākamgad viņu mini dārzniecībā gaidāmas pārmaiņas – saimnieks jau ķēries klāt jaunu siltumnīcu būvniecībai, jo vecās savu laiku būs nokalpojušas. Enerģijas un spēka Prudņikovičiem vēl gana, un par darbu viņi nesūkstās: «Var jau visā platībā iesēt zālīti un gulēt tajā tukšu vēderu, bet mums vajag kustēties un strādāt.» Abas meitas gan paziņojušas, ka vecāku biznesu neturpinās – cita paaudze, citas intereses. Gardākie aug Jelgavā, tomēr ievestajiem arī nav ne vainas Jelgavas tirgū tika iegādāti gurķi no trim dažādiem pārdevējiem. «Ziņas» pārliecinājās un var droši apgalvot, ka tirgotājiem no Ānes un Jelgavas patiešām ir savas siltumnīcas, kurās tiek audzēti gurķi. Arī trešā pārdevēja stāstīja, ka dārzenīši esot Latvijā auguši, lai gan vietējie ražotāji, kas tirgojas turpat kaimiņos, stāsta – viņa preci iepērk vairumtirdzniecības bāzēs un Jelgavā realizē kā vietējo. Tāpēc līdzās Ānes un Jelgavas izcelsmes dārzeņiem šie gurķi apzīmēti kā «nezināmas izcelsmes». Gurķus pēc smaržas, garšas un vizuālā izskata vērtēja trīs «Zemgales Ziņu» darbinieki – literārā redaktore Inta Grickus, žurnāliste Maija Laizāne un maketētājs Ernests Treijs. Katram nogaršotajam gurķim degustētāji piešķīra vērtējumu no vienas līdz trim ballēm. Jāpiebilst, ka degustācijas laikā dalībniekiem gurķu izcelšanās vieta nebija zināma. Inta: Pēc izskata gurķiem nav ne vainas, tie ir cieti un ar asumiņiem. Pēc garšas – prasījās vairāk sulīguma. Aromāts – vājš. Bet lieku nedaudz augstāku novērtējumu nekā trešajam variantam.Vērtējums: ** Maija: Pēc izskata – gurķis kā gurķis, bet šis man šķiet augstākajam vērtējumam visatbilstošākais, jo ir ar veselīgāku krāsu un patīkamāku garšu. Smarža gan visiem vienāda – ne pārāk izteiksmīga. Vērtējums: ***Ernests: Vizuāli šķiet vislabākais, gaiši zaļš ar asumiņiem, kā īstam Latvijas gurķim pienākas. Miza nav tik cieta kā pārējiem diviem, pēc garšas arī vislabākais. Šis ir mans favorīts!Vērtējums: ***Inta: Šim vidus šķiet ar dzeltenīgāku nokrāsu nekā pārējiem, bet svaigu un patīkamu aromātu. Arī pēc garšas visgardākais un saldākais. Manā skatījumā – labākais no visiem.Vērtējums: ***Maija: Bez smaržas un vizuāli neizskatīgs. Arī garša, salīdzinot ar citiem, vismazāk izteiksmīgāka, lai gan pēc gurķa garšo. Vērtējums: *Ernests: Vizuāli līdzīgs iepriekšējam, bet miza – biezāka, kas man traucē. Garšai nav ne vainas, sēklu maz un īpaši tās nejūt. Vērtējums: **Inta: Man patīk nelieli un tievi gurķīši ar asumiņiem un plānu mizu. Šie man šķiet vizuāli visneizteiksmīgākie, turklāt tiem ir ļoti bieza miza, kas ir liels mīnuss. Tādus nemizotus ēst man nebūtu patīkami. Tie liekas arī visūdeņainākie un ar mazāko aromātu no visiem. Vērtējums: *Maija: Krāsa un vizuālais izskats visiem gurķiem stipri līdzīgs. Šim man traucēja cietā miza, bet gurķis pats par sevi nebija slikts – maza sēklotne un sulīgs.Vērtējums: ** Ernests: Šo vērtēšu ar zemāko atzīmi, jo no pārējiem ir viscietākais. Varēja būt sulīgāks un ar izteiktāku smaržu. Vērtējums: *
