«Šķūnis» – tā mēs saucām mazu kinoteātri, kas bija ierīkots Jelgavā tagadējā kultūras namā «Rota». Man tas ir joprojām «Šķūnis», kad, vasarā dzīvojot Jelgavā, ar divriteni braucu namam garām uz pastu. Tā aura man ir neatņemami saistīta ar kino.
Atceros – uz Rīgas šosejas un Zāļu ielas mājas sētas stūra novietota pamatīga lieluma afišām domāta izkārtne, kas vēstīja par filmām «Šķūnī», un mazā skolniece Dace tur pavadīja labu laiku, pētot tās un uzzinot par kino pasauli – vairāk padomju filmas, pa retam parādījās latviešu filmas, kas bija nacionālas nozīmes notikums. Par to runāja visa pilsēta, un lielajos kinoteātros «Jelgava» un «Zemgale» pazīšanās pie kasieres palīdzēja dabūt uz seansu biļeti. Un bija vēl kāda kategorija – filmas no ārzemēm, pilnīgi cita pasaule! «Romeo un Džuljetu» es pirmoreiz iepazinu ne kā lugas izrādi, bet gan kā Franko Dzefirelli 1968. gadā uzņemto platekrāna krāsu filmu. Nopērkot biļeti uz seansu, varēja izvēlēties, kur sēdēt. Pēdējās rindās sasēdās vecākie skolēni, arī pārīši, bet priekšējās jaunākie skatītāji. Zālē čalo, kāds rajona «varonis» vēl klusi iesvilpjas, lai gan tas kinoteātrī nebija atļauts, dziest gaismas, un mēs esam līdzi filmai aiznesti pāri robežai un laikam, mēs piedzīvojam kaut ko ārpus Jelgavas septiņdesmito gadu dzīves ritma. Afišu plakāts manā apziņā iezīmēja uzmanībai vērtīgu vietu. Dzirdēju lielos runājam, ka ārzemju filmām labākos kadrus bieži vien cenzūra izgriež, un nevarēju saprast – kā var izgriezt kaut ko filmai tā, lai nesabirst kripatās kā krelles bez važiņas. Kad gadus vēlāk «Šķūnī» rādīja «Mūzikas skaņas», dzirdēju sarunas: tā, kā kapteinis fon Traps ar ģimeni devās prom no fašistu okupētās Austrijas, tā mūsējie, bēgot no padomju varas, ar laivām brauca uz Zviedriju un tālāk uz Ameriku. Ar kino padomju slēgtajā telpā nāca pasaules informācija, bet nekas tā mūs nesaviļņoja un nedarīja lepnus kā kārtējā latviešu filma, piemēram, «Pūt, vējiņi». Toreiz pat grūti bija izprast, ka tāda pasaule reiz bijusi – latviskā pasaule!Katras pilsētas seju veido detaļas, un tikai to kopums ir patiesais pilsētas profils. Kino ir sabiedrisks un kulturāls, gribu teikt – personību veidojošs mākslas veids, publiska koppārdzīvojuma balstīts. Šā gada «Lielais Kristaps», Rīgas kinoteātris «Splenid Pallace», svinīgā ceremonija un iespēja priecāties par bagāto nacionālo filmu un kinoļaužu saimi. No Jelgavas ne visi gatavi braukt uz Rīgu, bet, ja mums būtu savs kinoteātris, kur rādītu gan kino klasiku un jaunākās latviešu filmas, ja būtu filmu studija, kas apmācītu Jelgavas jauniešus kino uzņemšanas amatiermākslā, tad tas Jelgavas vaibstus noteikti veidotu inteliģentākus. Kino zāle labi pieejamā vietā, pašvaldības atbalstīta, būtu nozīmīgs pienesums Jelgavas kultūras dzīvei!Ne televizors, ne mājas kinozāles, ne DVD spēlētāji, ne citas tehnoloģijas nespēs aizstāt burvīgo mirkli, kad esi nopircis biļeti uz kino! Kā toreiz tā mazā meitene, skatoties «Romeo un Džuljetu» Jelgavas kinoteātrī ar poētisko iesauku «Šķūnis», pirmo reizi atklāja kino mākslas pasaules spēku, kino skatīšanās suģestiju.
