«Zemgales Ziņu» izsludinātajā konkursā, kurā lūdzām atsaukties līgotājus, kas lepojas un dižojas ar jaukām saimniecēm, pieteiktas sešas dalībnieces. Par visām daudz labu vārdu teikuši gan bērni un mazbērni, gan viņu lieliskie draugi un kolēģi. Lai arī konkursa nosacījumi neparedzēja, ka omulīgajai Jāņamātei obligāti jābūt dēlam Jānim, visas nominētās tiešām ir Jāņu mammas, bet vienā ģimenē Jāņa vārds tiek daudzināts jau vairākās paaudzēs. Piedāvājam iedvesmoties Jāņamāšu stāstos par saulgriežu svētku svinēšanu. Lasiet un vērtējiet, kā arī balsojiet par to, kura no dalībniecēm jums simpatizē un kura būtu pelnījusi saņemt sirsnīgākās Jāņamātes titulu. Izgrieziet no avīzes, jūsuprāt, sirsnīgākās Jāņamātes fotogrāfiju un līdz 21. jūnijam (ieskaitot) nogādājiet to «Zemgales Ziņu» redakcijā Raiņa ielā 29 Jelgavā. Ja laikraksts nav pieejams tirdzniecības vietās, to var iegādāties arī redakcijā. Konkursa uzvarētāju paziņosim un visas tā dalībnieces apbalvosim sestdien, 23. jūnijā, pulksten 12 pilsētas Zāļu tirgus pasākumā pie Jelgavas kultūras nama. Pie pārsteiguma balvas tiks arī viens no Jāņamāšu pieteicējiem!
Mamma un meita saimnieces godu nedalaPieteikumus konkursam ar jaukiem aprakstiem esam saņēmuši par Glūdas pagasta Egloņu māju saimniecēm – Inesi Irbi un Andru Pootu. Šīs ir mājas, kur mammai un meitai saimnieces gods nav jādala – tajās viņas saimnieko abas. Par pensionēto latviešu valodas skolotāju un mīļu vecmāmiņu Inesi Irbi jaukā vēstulē uzrakstījusi viņas mazmeita Marta. «Inese jeb, kā visi viņu dēvē, Sapīte ir pelnījusi šo titulu, jo ir foršākā mamma savam dēlam Jānim un labākā vecmāmiņa mums – mazbērniem. Jāņus vienmēr uzrīkos godam, sagatavos visādus gardumus, īpaši ņammīgo jāņusieru. Viņas lauku mājās Līgosvētkus vienmēr svinam ar īstām līgo tradīcijām. Sapīte vienmēr ciemiņus sagaida atplestām rokām, te vienmēr valda dzīvība, rosība un jautrība.» Savukārt par otru Egloņu saimnieci Andru Pootu vēstuli atrakstījusi viņas draudzene Inita. «Andra ir lieliska četru bērnu, no kuriem pats jaunākais ir Jānītis, māmiņa. Un tā nu mēs katru gadu 23. un 24. jūnijā braucam uz Egloņiem, kur saimniece vienmēr jauki uzņem ar pašas sietu sieru, gardiem pīrādziņiem un, protams, Jānīša vārdadienas kliņģeri. Andra ir ne tikai gādīga un čakla namamāte, bet arī jautra un asprātīga jāņudziesmu dziedātāja un deju dejotāja. Visi jāņabērni vienmēr tiek pabaroti, padzirdīti un izguldīti ne tikai Jāņos, bet arī jebkurā citā gada un diennakts laikā.» Egloņos saimnieko trīs paaudzes – mamma Inese, viņas meita Andra ar vīru Raivo, kā arī viņu četri bērni – Krists, Alvils, Gerda un Jānītis. Līgosvētkos allaž ģimenei piepulcējas otrs Jānis – Ineses dēls un Andras brālis. Svinētāju pulks Egloņos ir plašs, saimnieku viesmīlību novērtējuši ģimenes radi, draugi un nu jau arī bērnu draugi. «Līgo rīts tiek gaidīts ar nepacietību. Vīri gatavo uguns vietu, citreiz dārzā tiek uzvilkta arī lielā uguns muca, brauc uz mežu pēc meijām, sagatavo vietu līgošanai. Manā pārziņā ir pīrāgu cepšana, bet Andras – siera siešana un Jānīša kliņģera cepšana,» stāsta Inese. Egloņos ik līgovakaru daudz tiek dziedāts. Andra atceras, ka bērnībā viņai ļoti daudz dziedājusi vecmāmiņa, no kuras arī aizgūts vairums dziesmu vārdu, vēlāk ciemos ik gadu braukusi Ineses studiju biedrene, kura arī liela dziesmu zinātāja un vainagu pinēja. Sava loma ir arī profesijai – Andra tāpat kā viņas mamma ir latviešu valodas un literatūras skolotāja, tāpēc zināt tautasdziesmas viņai ir goda lieta. «Mēs tiešām Jāņos dziedam, un visas dziesmas ir galvā. Prieks, ka arī jaunieši zina daudz vārdu un nekautrējas dziedāt līdzi,» stāsta Andra. Meita Gerda iestarpina, ka mājās 23. jūnijā parasti sabrauc ļoti daudz cilvēku un viss notiek tā, kā rāda vecajās filmās, – visi dejo, dzied, lec pāri ugunskuram, iet rotaļās un sagaida saullēktu. Egloņos ir vēl kāda jauka tradīcija – papardes zieda meklēšana. Iestājoties tumsai, Andra ap māju pazarēs, puķēs un krūmos paslēpj svecītes (papardes ziediņus) un bērni tās iet meklēt. Viņiem tas ir tāds prieks un azarts, stāsta saimniece. Pie mājas ir margrietiņu pļava, kas līdz Līgosvētkiem netiek pļauta, tāpēc visām meitām svētkos ir vainagi galvā, bet Jāņus rotā ozolzaru kroņi, kas pīti no pašu sētā augošiem ozoliem.Egloņus 1982. gadā nopirka Inese ar savu vīru, jo viņi gribēja māju, kur bērniem atgriezties. Vecāku vēlme ir piepildījusies, un jau 30 gadu šeit vismaz reizi gadā bagātīgi skan latvju dziesmas un priecīgas bērnu balsis. Rīta rasā muti mazgā, lai mūžam jaunaJelgavniece Laila Ābola pieteikuma anketā raksturota kā ļoti laba saimniece, dzīvespriecīga trīs dēlu māmiņa un Jāņu tradīciju sargātāja. Ar daudzveidīgām Jāņu tradīcijām gada īsākā nakts tiek pavadīta Lailas un Gunta Ābolu mājās Jelgavā. Jaunākajam no trim ģimenes atvasēm ticis arī pats goda vārds – Jānis. Saimniece Laila gādā par cienastu un jāņuzālēm, jau piecpadsmito gadu savam Jancim viņa uzpin arī vainagu, bet iepriekšējā gadā pītie ugunskurā tiek sadedzināti. «Mēs, šķiet, varam lepoties ar lielāko ugunskuru mūsu ielā. Kuram to ārpus sētas un lielu, lielu. Pie tā pasildīties un liesmās palūkoties neliedzam arī garām ejošiem un rasā izmirkušiem jāņabērniem. Ugunskurs ir tik liels, ka tam pāri varam pārlēkt vien uz rīta pusi,» stāsta Laila.Pie mājas Ābolu ģimenei ir pļava, kurā aug teju visas jāņuzāles, tāpēc saimnieces sietie pušķi ir smaržīgi un bagātīgi. «Dienas pirmajā pusē ar pušķiem dodamies uz kapiem, tur guļ arī mans vecvectēvs, vārdā Jānis. Tad mājās pušķoju sētu un gatavoju cienastu. Obligāti cepu plātsmaizes, kas ir mans firmas ēdiens un tiek notiesāts gardām mutēm. Vakarā sabrauc liels pulks radu, draugu un līgošana var sākties!» stāsta Laila. Ābolu mājā neiztrūkstoša ir dziesmu dziedāšana, jo vienam no viesiem katru gadu līdzi ir akordeons, kas dziedāšanu padara lustīgāku. ««Nezinīšiem» esmu sagatavojusi dziesmu vārdus, tā ka no dziedāšanas neizsprukt. Uz rīta pusi meitas iet uz pļavu rasā mutes mazgāt, dažreiz līdzi nāk arī puiši – tas, lai jaunība nezustu,» smaidot paskaidro saimniece.Tautas deju dejotāja, trīs dēlu māmiņaJelgavniece Gunta Eltermane ir trīs brašu dēlu – Jāņa, Jura un Mārtiņa – mamma. Viņas laimes formula slēpjas mīlestībā pret dēliem, mazbērniem un vedeklām. Par Guntu brīnišķīgu vēstuli atrakstījusi viņas vedekla Inga.«Guntiņa ir apbrīnojama sieviete, kas pati gājusi cauri daudziem dzīves līkločiem, lai būtu tur, kur ir tagad. Viņā var skatīties, klausīties un iedvesmoties ne tikai no katra vārda un kustības, bet pat no viņas klātbūtnes. Guntiņa katru dienu staro. Laimīgu viņu dara mīļie cilvēki un arī uzņēmums, kas piešķir dzīvei krāsas, smaržas un smaidu, jo viņas rūpals jau gadu gadiem ir ziedu veikala vadīšana. Kā arī neaprakstāmus laimes mirkļus un iedvesmu dzīvei Guntiņa rod savos hobijos – tautas dejās un ceļošanā. Guntiņa prot uzrunāt ar apbrīnojamu spēku, kas iedvesmo būt stiprai un ziedošai sievietei, tādēļ viņa ir pelnījusi saņemt titulu «Sirsnīgākā Jāņamāte».»«Arī šogad, kā jau katru gadu, Līgosvētkus sagaidīsim un pavadīsim mūsu piemājas dārzā Jelgavā. Dzīvoju kopā ar dēlu Jāni un viņa ģimeni, tāpēc tieši pie mums brauc ciemos radi, draugi un tagad jau arī mazbērnu klasesbiedri, tādēļ jāņabērnu pulks ar katru gadu tikai aug. Līgotāju ir ļoti daudz, un jāparūpējas par visiem – kam auksti, kam vēders tukšs, kam miedziņš nāk,» stāsta Gunta. Saviem trim dēliem Guntas kundze likusi latviskus un skanīgus vārdus. Dēlu Jāni viņa gribējusi jau sen, bet Juri un Mārtiņu izvēlējusies labskanīguma dēļ: «Es iedomājos, kā viņus sauks, kad puikas būs vectētiņi, piemēram, Mārtiņonkolis, Juronkulis – skan labi, vai ne?»Līgo rītā Guntas mājā rit lielie gatavošanās darbi svētkiem – meitas vij vainagus, pušķo pirti, vīri gādā par alu un svaigām pirts slotiņām. Pirtī iešana ir neiztrūkstoša Eltermaņu saimes tradīcija, tiesa, pēdējos gados to vairāk iecienījuši jaunie puiši – Guntas dēli, mazdēli un viņu klasesbiedri. «Tā kā līgotāju ir daudz, arī par mielastu jāgādā, lai tā pietiktu visu nakti. Sieru pati nesienu, bet vienmēr to iegādājos no vietējiem zemniekiem, bet mājās ar vedeklu Daces, Ingas un Leldes palīdzību tiek cepti pīrāgi, plātsmaizes, gatavoti salātiņi un gardumgardas maizītes. Lai nenāktu miegs un godam varētu sagaidīt saullēktu, Līgo nakti cenšamies pavadīt atraktīvi un aktīvi. Mums ir liels dārzs, kurā spēlējam kriketu, badmintonu, ejam rotaļās – esam nepārtrauktā kustībā,» stāsta Jāņa mamma. Saimniecei un pašas sev vedeklas katru gadu sarūpē skaistus ziedu vainagus, goda kronis tiek arī Jānim. Šogad Guntai būs mazāk laika gatavoties svētkiem, jo tieši 23. jūnijā viņai plānots koncerts ar deju kopu «Akači», bet pēc tam viņa atgriezīsies pie saviem mīļajiem līgotājiem Jelgavā. Ģimenei vienmēr jāturas kopā Par jelgavnieci un uzņēmēju Ināru Klovāni kā jauku, ļoti darbīgu, centīgu un izpalīdzīgu kundzi esam saņēmuši vairākas anketas. Pieteicēji stāsta, ka Ināra ir brīnišķīgu un ļoti gardu maltīšu gatavotāja, gaiša un sirsnīga saimniece. Viņa ir arī krietnu dēlu, no kuriem viens ir Jānis, mamma. Ināras kundze jau desmit gadu ir uzņēmēja un divu «Jelgavas gaļas nams» veikalu saimniece. Lieli palīgi uzņēmuma vadīšanā viņai ir dēli Mareks un Jānis, kuriem mamma jau pamazām nodod biznesa stafeti.Klovānu ģimenes sirsnības un viesmīlības dēļ viņu nams ir draugu un radu iecienīts. Tur ar bagātīgām svētku tradīcijām tiek svinēti arī vasaras saulgrieži. Ināras kundzes lielākā vērtība ir viņas ģimene – abi dēli, vedeklas un mazmeitiņas –, tāpēc svētkus cenšas svinēt kopā. Saimnieces un vedeklu lielākā rūpe ir gādāt par maltīti – sieru, plātsmaizēm, pīrāgiem, salātiņiem. Ēdiens vienmēr tiek skaisti noformēts un pasniegts. Kā jau gaļas izstrādājumu ražotājiem, Klovānu ģimenes svētkos neiztrūkstošs ir šašliks. «Lielākais gatavotājs mums ir Jānis – viņam padodas gan gaļas cepšana, gan zupas vārīšana Jāņu rītā. Parasti tā ir uz uguns gatavota harčo zupa ar aitas gaļu vai zivju zupa. Protams, obligāta tradīcija ir alus baudīšana no koka muciņas – pavisam cita garša,» stāsta Ināra. Mazmeitu rūpe ir pagalma pušķošana un vainagu pīšana. Nama pagalmā īpaša vieta ir ugunskuram. Uguns tiek uzskatīts par dzīvības, siltuma un gaismas simbolu. Liesmas līgonakts ugunskurā te sprakšķ visu nakti. «Tā vieglāk sagaidīt rītu – siltumā un gaismā. Jaunākie jau rītu sagaida, vecākajiem gan tā grūtāk,» viņa smaida. Tajā pašā laikā Ināras kundze atzīst, ka Līgosvētki tirgotājiem un ražotājiem ir saspringtākais darba laiks, tādēļ svētku prieku dažreiz nomāc nogurums. Tad dēls Mareks rokās ņem akordeonu un mudina līgotājus uz dziedāšanu – miegs ir kā ar roku aizdzīts. Papardes ziediņšIlzi Norvaišu konkursam pieteikusi viņas mamma, uzsverot, ka Ilzīte ir čakla, kārtīga, ļoti mīļa un skaista jauna sieviete. Ilze ir arī divu puiku mamma, no kuriem viens ir Jānītis. Arī Ilzes tētim vārds ir Jānis. Ilzes lielākā rūpe ir viņas puikas – piecgadīgais Jānis un gadu jaunākais Nikolajs. Tieši papardes ziedu meklējot, Ilze tikusi pie savas vecākās atvases, tādēļ dēlam ticis Jāņa vārds. Līgosvētkus Ilzes ģimene ik gadu brauc svinēt pie tantes uz Latgali, kur esot visstiprākās latviešu tradīcijas un skaistākie Jāņi. «Kādreiz sieru nesēju, bet tagad, kopš man ir savs Jānis, katru gadu to gatavoju pati. Tāpat pinu dēlam ozollapu kroni,» stāsta Jāņamāte. Ko viņa darīs šogad Jāņos, Ilze vēl nav izlēmusi, jo brauciens uz Latgali diemžēl nenotiks. Viņa atzīst, ka arī Jelgavā vajadzētu organizēt līgošanu, ne tikai ielīgošanu. «Estrāde pilsētai ir, bet pietrūkst līgošanas līdz rītam – ar dančiem, lustēšanos, dziesmām un ugunskuru. Pils salā varētu kārtīgu līgošanu noorganizēt,» spriež Ilze.Jāņu dziesmas saimniece pati zinot un bērniem māca. Ilzei kaimiņos vienas kāpņu telpas dzīvokļos dzīvo trīs Jāņi un viena Līga – tik daudz reti kurā mājā atrast, viņa smej.
