Atšķirībā no pilsētas, kur tā saukto stipendiātu darbu lielā mērā kontrolē tikai teorētiski un tāpēc bezdarbnieki bieži manāmi slaistoties un pat lietojot alkoholu, pagastos «simtlatniekus» pieskata gan katras pārvaldes vadītājs, labiekārtošanas speciālists un saimniecības vadītājs, gan paši pagasta iedzīvotāji. «Ziņu» uzrunātie bezdarbnieki atzīst, ka šajā programmā, kas par simt latiem ļauj strādāt vien dažus mēnešus gadā, piedalās gadu no gada. Arī novada Sociālā dienesta informācija liecina – salīdzinoši reti «stipendiāti» meklē un vēl retāk atrod pastāvīgu darbu. «Pilsētā droši vien ir grūtāk uzraudzīt šo strādnieku darbu, bet pagastos strādājošo skaits nav liels, cilvēki zināmi un liela nozīme tam, ka darbu vadītājs nereti strādā kopā ar bezdarbniekiem, nevis tikai no rīta uzdod veicamo,» «Ziņām» stāsta Silvija Jansone, Jelgavas novada Sociālā dienesta speciāliste, kas novadā koordinē Eiropas Sociālā fonda programmas aktivitātes.Simt latu kabatā, vēl desmit – pensijaiPašlaik Jelgavas novada pagastos strādā 96 bezdarbnieki, kas tiks nodarbināti četrus mēnešus. «Pašvaldība sākotnēji bija pieprasījusi 114 darba vietu, līdz 1. aprīlim nodarbināti 70 strādnieku, pēc tam skaits palielināts par 26 vietām,» S.Jansone skaidro, ka programma ilgs līdz 31. decembrim. Tāpat kā iepriekšējos gados katrs cilvēks saņem 100 latu mēnesī, bet no šā gada ik mēnesi viņa pensijas fondā tiek iemaksāti desmit latu. «Jāuzsver, ka atšķirībā no stipendiātu jeb «simtlatnieku» programmas, kurā atsevišķos periodos novadā strādāja vairāk nekā 500 bezdarbnieku, darba vietu skaits jaunajā programmā ir ievērojami mazāks, jo mazāks ir piešķirtais finansējums, tādēļ pašvaldībai jāizmanto savi resursi un finanšu līdzekļi,» informē S.Jansone. Turklāt atšķirībā no pagājušā gada bezdarbnieku koordinatori pagastos vairs nesaņem piemaksas pie algas.Sūdzas reti, taču uzmanaTagad katrā pagastā strādā vien vidēji pa pieciem stipendiātiem, taču iepriekš, piemēram, Sesavā, esot nodarbināts pat līdz 30 bezdarbnieku. Sesavas pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Skrauplis atzīst, ka ar stipendiātu darbu ir ļoti apmierināts, arī iepriekšējos gados viņi bijuši liels atspaids pagasta uzkopšanā un labiekārtošanā. Pēc S.Jansones teiktā, «stipendiātu» galvenie pienākumi ir ravēšana, teritoriju, tostarp parku un kapu, sakopšana un zāles pļaušana. «Tas atkarīgs no nepieciešamības pagastā un aktualitātēm gadalaikos,» paskaidro Sociālā dienesta speciāliste. Sūdzību par stipendiātu darbu tikpat kā neesot, taču, ja kāds tiešām slinko vai lieto alkoholu darba laikā, viņš tiek atbrīvots no darba. «Iedzīvotāji jau arī kontrolē bezdarbniekus. Ja kādam kaut kas nepatīk, ja redz kaut ko, uzreiz man zvana,» atklāj J.Skrauplis. «Mēs darba laikā nelietojam alkoholu, bet strādājam. Ja kāds pārkāpj noteikumus, nāk nākamais rindā. Kāpēc ar pārkāpējiem mocīties?» «Ziņām» stāsta turpat pie pārvaldes ēkas sastaptais bezdarbnieks Arnis Kravals, kas projektā piedalās trešo gadu pēc kārtas. Ik dienas Sesavas «simtlatniekus» kāds uzrauga, bet bieži vien viņi arī strādā kopā ar pašu labiekārtošanas speciālisti Initu Šulci vai sētniekiem.Arī Elejā uzrunātie «simtlatnieki» pozitīvi izsakās par iespēju strādāt. Bezdarbnieki apgalvo, ka darāmā pietiekot visai dienai. «Uzrauga kā kuru dienu. Citreiz biežāk, citreiz retāk,» neslēpj Igors Pitka, kas bruģē celiņus. Lai gan arī no pagastiem «Ziņām» sūdzas, ka pagaidu darbu veicēji nereti slaistās un, piemēram, Platones pagastā strādā knapi pusi dienas, S.Jansone apgalvo: «Novads ir liels, pagastu īpašumā esošās teritorijas plašas, tādēļ algoto pagaidu darbu strādniekiem darāmā netrūkst, slodze ir pietiekama.» Pastāvīgu darbu esot grūti atrastVisi «Ziņu» uzrunātie bezdarbnieki gan Sesavā, gan Elejā apgalvo, ka tagad pastāvīgu darbu esot grūti sameklēt. Sesavas pagasta pārvaldnieks J.Skrauplis gan uzskata, ka, tie, kas grib, darbu atrast var. Vienalga – turpat pagastā vai pilsētā. Lielu uzņēmumu pagastā neesot, tomēr zemnieki darbu labprāt dotu. «Taču tagad arī lauksaimnieki grib universālus strādniekus, nepieciešama kvalifikācija, vismaz traktora vadīšanas tiesības,» saka pārvaldnieks. Runājot par problēmām, kas liedz strādāt pilsētā, viņš min arī bezdarbnieku pirmspensijas vecumu un dārgo sabiedrisko transportu, kura biļetes uz Jelgavu un atpakaļ izmaksā vairāk par diviem latiem dienā. «Viņam vieglāk ir palikt tepat un iztikt, kā var,» nosaka J.Skrauplis. «Šis projekts bezdarbniekiem palīdz nokļūt vismaz kaut kādā apritē un liek darīt kaut ko sevis un varbūt savas ģimenes labā. Tas nozīmē, ka viņš nesēž mājās, nemeklē citas, nevēlamas, nodarbes laika aizpildīšanai, neieslīgst vēl lielākā apātijā. Protams, tas nav intelektuāls darbs, taču uzliek pienākumus un prasa atbildību, kā arī disciplinē,» secina koordinatore S.Jansone. Viņa piekrīt, ka atalgojums nav liels, «taču 100 latu ir vairāk nekā nekas». Tie, kas grib atrast pastāvīgu darbu, parasti to arī atrod. Taču viņa arī piekrīt: «Ir cilvēki, kuri pat nemeklē darbu, un iesaistīšanās projektā ir tikai pienākums, jo citādi personai var tikt atteikta sociālā palīdzība. Tā ir nevēlēšanās uzlabot radušos situāciju un risināt sociālo problēmu.»
