Rija un abstrakcija. Ceru, ka ikviens, kas lasa šīs rindas, zina, kas tas ir. Vismaz ir priekšstats par to. Gribu padalīties ar uzkrāto pēc tikšanās ar divām latviešu māksliniecēm, kas ikdienu pavada pāri okeānam ASV, bet viņu izcelsme un gars ir latvisks. Lelde Alīda Kalmīte un Guna Mundheima. Kamēr zināms tikai vārds, uzvārds un informācija par mākslinieku kā autoru, tas ir vien fakts. Bet, saskaroties klātienē ar personību, viss iegūst pavisam citu veidolu. Pirms gāju uz tikšanos Sv.Trīsvienības baznīcas tornī ar abām viešņām, mazliet sevi sagatavoju, izlasot e-pastā iemesto sūtījumu un vēl dažus teikumus galerijas grāmatu plauktam uzdāvinātā izdevumā «50 gadus mākslai pa pēdām» (E.Šturma, 2011, Mansards) par trimdas māksliniekiem un viņu darbiem. Tas tā, lai būtu zināma drošība un bāze jautājumiem. Bet patiesi emocionālais meitas stāsts par tēvu gleznotāju Jāni Kalmīti, ko ar mākslu saistītie pazīst kā latvisko riju gleznotāju, man izjauca iepriekš sagatavoto jautājumu plānu.Protams, manī, domāju, kā ikvienā, kņudēja ļoti tipisks jautājums: kāpēc Kalmīte tik daudz gleznoja rijas? Un lielākoties tikai tās? Rijas – ziemā, novakarē, negaisa laikā un pelēkā dienā. Pēc vaļsirdīgā Leldes Kalmītes stāsta man negribējās uzdot iepriekš radušos jautājumus, jo to vairs vienkārši nebija. Ļoti skaidra, skaista doma un tēva fantastiskais mākslinieka darbs visa mūža garumā. Abstraktā māksla un simbolisms.Tikšanās manī nostiprināja jau kādu brīdi risināto domu par to, ka abstrakcija mākslā rodas tad, kad viss reālais, priekšmetiski nolasāmais aiziet otrā plānā, kļūst mazsvarīgs. Būtiskākais ir sajūtas un asociācijas par to, kas tev ir būtisks. Tad runā krāsa, otas triepiens, līnija un laukums. Un jo precīzāk bez vizuālās liekvārdības tas tiek pateikts, jo trāpīgāk nonāk pie vērotāja. Skaidrība, kas sasniedzama, atsakoties no visa liekā. Kalmītes pasaulē tā bija atmosfēra un būve tēvzemē, kas spilgti ieēdusies atmiņā. Tas bija kā tiešais kontakts pāri svešām zemēm ar Latviju. Rija un arkls tika gleznoti vairākus gadu desmitus uz lielākiem un mazākiem audekliem. Bet ar laiku rijas tapa uz arvien mazākiem formātiem, līdz tie līdzinājās vēdlodziņa izmēra laukumam, pa kuru ieplūst svaigs gaiss. Skābeklis, kas tik ļoti nepieciešams dzīvības uzturēšanai. Spilgtas atmiņas un spēks, kas lika gleznot pat tad, kad acis vairs nesaka priekšā. Un tad jāpaļaujas tikai uz iekšējo redzi. Atgriežoties pie domas par abstrakto mākslu, var teikt, ka tā no skatītāja prasa vairāk nekā tradicionālais reālisms, ko parasti vērtējam – temats un izpilde. Abstraktā uzdevums ir izraisīt pārdomas par mākslas un dzīves dziļākām dzīlēm.
