Piektdien pulksten 19 un sestdien pulksten 18 Alunāna Jelgavas teātrī jauniestudējums – «Skabarga sirdī».
Vēl nedēļa nav aizritējusi kopš iepriekšējās pirmizrādes – Ādolfa Alunāna teātra galvenās režisores Lūcijas Ņefedovas veidotā Klēras Būzas komēdijas «Sievietes, sievietes» iestudējuma. Trupas daiļākās (pēc vairākām pazīmēm spriežot, arī labākās) daļas dzirkstošais pagājušās svētdienas skatuves uznāciens īsti amerikāniskā garā bija spožs, tādēļ izpelnījās pelnītus skatītāju aplausus.Šādā situācijā uz «karstām pēdām» nākt klajā ar vēl vienu, šoreiz latviski laucinieciskas komēdijas, pirmizrādi var uzskatīt pat par zināmu risku. Izskatās, jauniestudējuma «Skabarga sirdī» režisors Andris Bolmanis nepieder tiem, kuri baidās riskēt.– Tomēr iestudējuma «Skabarga sirdī» afišās un programmiņās blakus režisora Andra Bolmaņa vārdam tiek uzsvērts – izrādes mākslinieciskais vadītājs Arvīds Matisons? Kāpēc tā, un kā jūs abi sadalāt savas funkcijas?Andris: Mākslinieciskais vadītājs ierobežo režisoru. Joks, protams.Arvīds: Izrādi taisa režisors, un tas šajā gadījumā ir Andris, mākslinieciskais vadītājs tikai uzrauga, lai netiktu sastrādātas galīgas muļķības. Ja pavisam nopietni, tad mūsu tandēms izveidojās jau labi sen, kad daudzās manis režisētajās izrādēs Andris bija asistents. Nu, kad pašam diploms kabatā (ar atzīmi «desmit» Latvijas Kultūras koledžā novērtētais A.Bolmaņa diplomdarbs bija tieši pirms gada Alunāna teātrī tapušais Jāņa Jaunsudrabiņa «Jo pliks, jo traks» iestudējums – red.), asistenta lomu viņš tā kā būtu pāraudzis. «Skabargu sirdī» veido Andris, es esmu vairāk tāds novērotājs.Andris: Vēl jau ir tāda nianse, ka abi šajā izrādē brīžiem esam arī aktieri.Arvīds: Un režisoram pašam sevi redzēt uz skatuves nav iespējams, tad lieti noder kolēģa padoms – šajās ainās mēs režisējam viens otru.– Bet kuram no jums radās doma iestudēt šo lugu? Jānis Lejiņš ir Latvijā bieži sastopama vārda un uzvārda kombinācija, bet diez vai «Skabargas sirdī» autoru var pieskaitīt populārākajiem latviešu dramaturgiem.Arvīds: Tik nepazīstama šī luga nemaz nav, savulaik to iestudējuši arī lielie Latvijas teātri. Iepriekšējos Dziesmu svētkos 2008. gadā Rīgā, Vērmanes dārzā, bija amatierteātru diena, kur mēs rādījām Alunāna «Mucenieks un muceniece». Nejauši ieraudzīju interesantu fragmentu, kā vēlāk izrādījās, no Jāņa Lejiņa «Skabargas sirdī», un sākām meklēt šo lugu. Īsto eksemplāru atradām tepat Jelgavā, Alunāna memoriālajā muzejā. Luga rakstīta 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, arī darbība notiek apmēram tajā laikā. «Sarežģīti interesanta» un ļoti cilvēcīga luga. Andris: Interesanti, ka īsi pirms lugas lasīšanas man arī šolaiku dzīvē bija klājies ļoti līdzīgi. Tāpēc materiāls ļoti paņēma «uz emocijām».– Jūsu iestudējumā atšķirībā no tikko redzētās «Sievietes, sievietes» nodarbināti abu dzimumu aktieri?Andris: Mums vairāk ir vīriešu, veseli seši – Lauris Siliņš, Roberts Avots, Uģis Glāzītis, Kārlis Bolmanis, kā arī mēs abi. Bet būs arī trīs daiļā dzimuma pārstāves – Linda Baumane, Natālija Korzane un Natālija Samohvala.– Abas Natālijas bija uz skatuves arī «Sievietēs». Vai tas nozīmē, ka Alunāna teātris vairs nav jādala Lūcijas Ņefedovas un Arvīda Matisona (vai tagad jau Matisona un Bolmaņa) trupā? Neslēpšu, ka versijas par diviem būtībā atsevišķiem teātriem zem viena jumta turpina «klejot pa pilsētu» ne pirmo gadu.Arvīds: Teātris ir viens, un es tiešām nesaprotu, kāpēc cilvēki tā runā. Katrs režisors izvēlas to darbu, kas viņam tuvs, un arī tos aktierus, kuri šo ideju, pēc režisora domām, tajā brīdī var īstenot. Bet visi viņi ir Alunāna Jelgavas teātra aktieri. Pieļauju, ka mēdz būt situācijas, kad kādam aktierim, kuram tajā brīdī ir mazāk darba, prāts nesas uz mēles trīšanu. Savukārt katram režisoram ir aktieri, ar kuriem viņš strādā labprātāk, un citam režisoram atkal mēdz būt savi aktieri – tādas situācijas jau ir katrā teātrī, Nacionālo teātri ieskaitot.Andris: Par to jau tikai jāpriecājas, ja par mūsu teātri runā, tātad mēs esam dzīvi! Intrigas notiek ne tikai uz skatuves, arī aizkulisēs reizēm iet ļoti karsti.Arvīds: Mūsu tandēmu ar Andri aktieri acīmredzot ir akceptējuši un mums uzticas. Ja tā nebūtu, tad jau viņi nenāktu un ar mums kopā nestrādātu, vēsturē bijuši arī tādi gadījumi. Par to, ka Alunāna teātris strādā un režisori iestudē dažādas lugas (pēdējā laikā iestudējumi seko cits citam), varam tikai priecāties. Vai tad tas liecina par kādu šķelšanos? Bet ne jau tādi vien kā mēs tiek apsaukāti, teātra pasaulē savu reizi ticis pat Staņislavskim – ko tad vēl uztraukties? Visu mūžu atcerēšos Alfrēda Jaunušana vārdus: «Kā es protu, tā es taisu un tā es taisīšu. Nepatīk, neskaties!»Andris: Kad es Arvīdam kaut ko tādu uzdrošinos pateikt, tad gan iet «spalvas pa gaisu». Arvīds kā izrādes mākslinieciskais vadītājs neļauj man šo lugu pārāk personificēt ar savu dzīvi.Arvīds: To tu nedrīksti, tev jāiet mākslinieciskās vērtībās. To, kas ar tevi notiek, tās emocijas tu sakrāj savā zemapziņā. Kā jau dzīviem cilvēkiem, mums ir sāpējis, esam cietuši, tagad jādomā, kā ar autora uzrakstīto izpaust savu sāpi vai prieku.– Tā kā «Skabarga sirdī» nodēvēta par komēdiju, šajā izrādē droši vien vairāk būs prieka nekā sāpju?Arvīds: Kā jau dzīvē, dažam labam vai labai nāksies arī vilties. Čehovam, piemēram, visas lugas tiek sauktas par komēdijām.Andris: Būs vairāk vai mazāk smieklīgi vai pat gluži otrādi – bēdīgi, tas lielā mērā atkarīgs no katra skatītāja uztveres.– Spriežot pēc nosaukuma, izrāde, protams, būs par mīlestību?Andris: O, jā, mīlestības būs ļoti daudz! Un turklāt divās varonēs iemīlas pieci.Arvīds: Diemžēl blakus mīlestībai kā īlens lien ārā manta, kas vienam otram ir daudz svarīgāka.Kā pirms katras pirmizrādes, domāju, kā to visu uzņems skatītāji. Mēģinājums un izrāde tomēr ir diezgan dažādas lietas.Andris: Pavasaris, kad laukā viss zied un plaukst, labi atbilst arī lugas videi un notikumiem, tāpēc ceru, ka pašreiz ir īsti piemērots laiks šādam iestudējumam. Emocijas, kad cilvēki pamodušies no ziemas miega, strāvo gan lugā, gan reālajā vidē.
