Pēc astoņu gadu prombūtnes garozniece Uva Zemīte un čehs Vlastmils Fojts sāk paši savu biznesu Jelgavā.
Zemgales Reģiona kompetenču attīstības centra kafejnīcā «Tulpe», kas nosaukumu ieguvusi, pateicoties mākslinieka Gunāra Platpīra metālmākslas simpozijā tapušajam koši sarkanajam gaismeklim iestādes priekšā, darbdienu pusdienlaikā valda omulīgs miers. Pusdienotājus sagaida pirms dažiem mēnešiem tapušā uzņēmuma «Fojts» īpašnieki – latviete Uva Zemīte kopā ar čehu Vlastmilu Fojtu. Viņi dzīvē un darbā ir profesionāls pavāru pāris, kurš pēc vairāku gadu saraustītas prombūtnes Lielbritānijā beidzot nolēmis noenkuroties Uvas mājās – Latvijā.Vēlme mainīt dzīvi «Galvenokārt to darījām mūsu bērnu dēļ. Negribējām meitām atņemt, ka Latvijā ir viņu vecmāmiņa, vectētiņš, skola un draugi. Mums visiem te ir mīļāk. Arī Vlastam patīk – dikti mums pretī neturas. Tāpēc domāju, ka viss būs labi,» teic teju četrus gadus vecās Kristas Denikas, tīnes Martas Annas un lielās meitas Modestas mamma, atskatoties uz noieto ceļu un svešumā gūto pieredzi, lai pietuvotos sapnim reiz par savu ģimenes kafejnīcu.Garozniece Uva, kura pēc vietējās pamatskolas absolvēšanas gatavošanas prasmes apguvusi Rīgas 1. pārtikas rūpniecības skolā, pirmo reizi par aizbraukšanu lēma pirms aptuveni 11 gadiem. «Gribēju kaut ko mainīt savā dzīvē un izmēģināt ko jaunu,» došanās prom motīvu, kam tolaik vēl nebija nekāda sakara ar ekonomisko krīzi, kas pēdējos gados svešumā aizrāvis tūkstošiem mūsu tautiešu, atceras pavāre. Viņai izdevās iekārtoties darbā nelielā virtuvē kādā no Lielbritānijas mazajām salām. Sākums bijis ļoti grūts.«Angļu valodu zināju tikai, cik skolā biju mācījusies. Darbā pirmos trīs četrus mēnešus visu klausījos, pildīju, bet nerunāju. Tad sapratu, ka beidzot jāsāk kaut ko darīt lietas labā, un atraisījos,» stāsta Uva, piebilstot, ka nepatīkami pārsteigušas arī mūsu un britu virtuves atšķirības. Lielais daudzums eļļas un tauku, kuros gatavots ēdiens. Konservantiem un krāsvielām piebāztie saldumi. «Ļoti bieži redzēju, ka bērniem tādēļ ir veselības problēmas. Latvijā arī ienākusi neveselīga pārtika, bet mēs šajā ziņā, par laimi, vēl krietni atpaliekam,» salīdzina Uva.Mīlestība no pirmā acu skataTomēr svešatnes grūtības Lielbritānijā garozniecei nebija jāpārvar vienai. Viņai līdzās jau bija čehs Vlastmils, ko latviete vēl pirms aizbraukšanas nejauši iepazina Čehijas galvaspilsētā.«Biju ar draugiem Prāgā atpūsties. Vlastu satiku vienā restorāniņā, kur viņš strādāja. Vārds pa vārdam, apmainījāmies telefona numuriem un sākām sazvanīties. Var teikt, ka tā bija mīlestība no pirmā acu skata,» romantiskās atmiņās gremdējas Uva. Savu Vlastu, kurš arī ir profesionāls pavārs, daudz ceļojis un apguvis dažādu tautu virtuvi, viņa raksturo kā sirsnīgu, pietiekami impulsīvu, slāviem raksturīgu cilvēku. «Mūsu mentalitātes ir ļoti atšķirīgas. Vlasts, kā jau čehs, ātrāk aizsvilstas, taču nav tik traki – ar viņu visu var sarunāt,» smejas Uva. Lai gan ir nedaudz mācījusies čehu valodu un Vlasts tīri labi saprot latviski, kas ļauj mazajai meitiņai lasīt priekšā grāmatas, viņu ģimenes sarunvaloda ir angļu. To pietiekami pārzina arī Krista Denika, Marta Anna un Modesta.Sāp sirds par atstātiem bērniem«Anglijā ar vairākiem pārtraukumiem esam pavadījuši aptuveni astoņus gadus. Visbiežāk Vlasts ir palicis tur, bet es ar bērniem – Latvijā. Kādu laiku mēģinājām ar visu ģimeni dzīvot Lielbritānijā, bet bija diezgan sarežģīti meitām mainīt vidi un skolu,» par «nogruntēšanos» Latvijā priecājas Uva. Prombūtnes laiku viņa vērtē ar dalītām jūtām. Tas ļāvis gan pietiekami nopelnīt, gan pilnveidot profesionālo pieredzi un iepazīt dažādu tautību cilvēkus – viņu impulsivitāti, brīžam emocionālo jucekli un arī liekulību. Arī saskarties ar attieksmi, ka neesi tur gaidīts, jo kā viesstrādnieks it kā atņem darbu vietējiem, kaut «vietējie paši bieži ir tik slinki un uzpūtīgi, ka neiet strādāt mazkvalificētu darbu». Taču pati svarīgākā svešumā gūtā atziņa, Uvasprāt, ir – nekur nav tik labi kā mājās!«Brīžam te ir grūti un smagi, bet mājas ir mājas. Velk uz Latviju! Es ļoti mīlu savus bērnus, un man vienmēr sāpējusi sirds par tiem, kuri vecāku prombūtnes laikā tiek atstāti pie vecvecākiem. Ja trīsgadīgs bērns dzīvo kopā ar omi, viņš tomēr neizaugs tāds, kādam būtu jābūt. Mazajiem pirmkārt vajag mammu, jaunus cilvēkus sev apkārt. Daži, kuri aizbrauc, vispār aizmirst, ka viņiem Latvijā palikusi ģimene. Viņi dzīvo tur, un viņiem nekā netrūkst. Viņi domā tikai par sevi!» skaudri secina Uva Zemīte, iedrošinot savus tautiešus tomēr reiz saņemties, atgriezties un sākt savu lietu Latvijā. Pirmo reizi darba devēji«Tulpe» ir pirmais Uvas un Vlastmila uzņēmums, kurā viņi no darba ņēmējiem kļuvuši par devējiem. Pagaidām gan tikai vienai darbiniecei – Ilvai Čivželei – un ne savās telpās.«Īrēt kafejnīcu mums šajā brīdī šķita vispieņemamākais variants. Iepriekš biju te strādājusi pie cita darba devēja, un man šī vieta patika. Tas mums ir tikai sākums. Pamazām kļūstam atpazīstamāki un, kas zina, varbūt reiz būsim labākā kafejnīca pilsētā!» lielu sapni par savu vietu lolo pavāri.Taču līdz tam viņi kopā ar Ilvu uzcītīgi dara savu darbu – paši vāra, cep un sautē, apkalpo klientus, novāc un mazgā netīros traukus. Viņu diena sākas pulksten septiņos no rīta un ilgst līdz vēlai pēcpusdienai. Arī ēdienkarti, kurā jūtama pasaules elpa, Uva un Vlasts domā kopā.«Dažreiz jau mums pārmet, ka nav ierastās kotletes un karbonādes, bet tad sakām: «Vai tiešām jūs nevēlaties izmēģināt ko jaunu?» Cilvēki to pieņem. Bieži saka paldies, ka bijis garšīgi,» priecājas pavārīte, atklājot, ka uzņēmuma mērķis ir piesaistīt vairāk jauniešu. Tāpēc vasarā viņiem taps īpašs piedāvājums.Pietrūkst čehu alus«Brīvais laiks mums ir ļoti ierobežots, jo cenšamies te uzturēt perfektu tīrību. Tāpēc sestdienās no A līdz Z sakopjam kafejnīcas telpas. Iesaistās ar meitas. Kristai īpaši patīk slaucīt putekļus un pūst gaisa atsvaidzinātāju, jo tas labi smaržo,» stāsta mamma. Tas gan nenozīmē, ka Zemīši-Fojti neatpūšas. Viņi atrod laiku gan bērnu izklaides centriem, gan desiņu cepšanai un cita veida omulīgai kopābūšanai pie omes Garozā, gan zoodārzam un Jūrmalai. Latvijas apceļošanu, ko īpaši gaida Vlastmils, jo no mīļotās sievietes dzimtenes neko daudz nav redzējis, pagaidām gan kavē laikapstākļi. Taču izdevība apskatīt Latvijas «augstāko» kalnu un citas šīs zemes skaistākās vietas, protams, netiks laista garām, nolēmis čehs. Vlasts atklāj, ka Latvijā kopā ar ģimeni jūtas labi. Traucē vien milzīgie odu bari, kas neļauj izbaudīt iecerēto atpūtu, kā arī trūkst īpašā čehu alus. «Latvijā tas arī ir labs, bet Čehija taču ir alus lielvalsts! Mums patīk pavadīt laiku krodziņos, dzert alu un runāties. Te nav tādas tradīcijas. Ja nu vienīgi Rīgā,» min čehs. Viņš arī novērojis, ka latvieši ārzemēs ir atvērtāki un draudzīgāki nekā savā dzimtenē. Tāpat daudziem, īpaši jauniem cilvēkiem, pārmērīgi garšojot sīvais. Taču citādi Latvija ir jauka zeme, kur dzīvot, strādāt un lolot savu ģimeni.
