Tu esot aizgājusi. Kā negribas tam ticēt, ka no gaišas dienas aizej mūžībā. Jau jaunībā liktenis tev deva triecienu pēc trieciena.
Tu esot aizgājusi. Kā negribas tam ticēt, ka no gaišas dienas aizej mūžībā.
Jau jaunībā liktenis tev deva triecienu pēc trieciena. Tu izturēji. Komunisti noslepkavoja tavu vīru. Tevi arestēja un izsūtīja. Mājā palika mazā trīsgadīgā meitiņa, kas bez mātes siltajām rokām nonīka. Tu biji tikai sieviete un izturēji.
Kad uzjundīja pirmās brīves vēsmas, tu biji viena no politiski represēto kluba «Staburadze» dibinātājiem. Kļuvi par sekretāri, kopā saucēju, vienotāju. Tā desmit gadus. Tu neļāvi nevienam iesūnot. «Staburadze» bija tavs neizaudzinātais bērns. Tai tu atdevi visas savas stundas, savu degsmi un pašaizliedzību. Astoņdesmit reižu tu dedzi sēru svecīti par aizgājušajiem staburadziešiem. Tagad 81. mēs degsim tev. Sveces liesmās skatoties, mēs atcerēsimies, kā mācīji mūs liesmot, nebūt kūtriem. Tagad mūsu vārdi jāsaka tev. Bet neveras lūpas un aizžņaudzas balss. Tevis vairs nav. Nu mēs, tevis sauktie staburadzieši, vedam tevi aizsaulē. Tava dvēsele ir pievienojusies tām, kuras pieminēt ejam pie Piemiņas akmeņiem.
Dusi saldi svētītajā Latvijas zemē!
Tev ir tavs kaps un tavi ciešanu biedri ap tevi.
Lai viegla tev Meža kapu zeme!
Staburadzieši
