Ne vienmēr mātei, tuvākajiem radiniekiem un apkārtējai videi ir noteicošā loma bērna personības veidošanā.
Ne vienmēr mātei, tuvākajiem radiniekiem un apkārtējai videi ir noteicošā loma bērna personības veidošanā. Arī labās ģimenēs ir «grūti» bērni un nelabvēlīgās – «viegli». Bērna uzvedību un mijiedarbību ar pasauli lielā mērā nosaka bērna temperaments.
Bērnu temperamenti atšķiras no klasiskā iedalījuma
Temperaments – tas ir personību noteicošo īpašību kopums. Tas nosaka nevis to, ko cilvēks dara, bet gan to, kā viņš to dara.
Bērnu temperamentu klasifikācija atšķiras no klasiskā iedalījuma: sangviniķis, holēriķis, flegmatiķis un melanholiķis. Bērnu temperamentiem parasti izceļ divus galējos punktus: «grūtais» bērns un «pasīvais» bērns (starp tiem t.s. norma).
«Grūtais» bērns ir aktīvs, bieži negatīvi emocionāli noskaņots, viegli uzbudināms, parasti negatīvi reaģē uz visu jauno – sākot ar ēdienu un beidzot ar pārcelšanos uz jaunu mājvietu –, grūti pielāgojas pārmaiņām, ir nepaklausīgs, spītīgs, bieži viņam nav regulāra ēšanas režīma, nakts miega, regulāras vēdera izejas u.tml.
«Pasīvais» bērns ir pretējs – inerts, mazrunīgs, salīdzinājumā ar citiem bērniem ilgāk gatavojas atbildes reakcijai. Nereti orientēts uz sevi – zīž pirkstu, rausta matus vai ausi, aiztiek vai kasa kādu ķermeņa daļu vai apģērbu. Šīs iezīmes pastiprinās satraucošās situācijās. Kā nomierinošu līdzekli ilgāk kā citi bērni glabā mānekli, mīļāko rotaļlietu. Reti atdarina citus, nav agresīvs.
Daži bērnu psihologi izceļ vēl divus bērnu temperamentu tipus – «teatrālais» un «vieglais».
«Teatrālais» bērns labi kontrolē savu darbību un emocionālo reakciju, ātri kļūst patstāvīgs (agri iemācās turēt karoti, apģērbties, u.tml.). Ļoti pieķeras ģimenes locekļiem, īpaši mātei, labprāt tos atdarina, aktīvi interesējas par cilvēkiem un priekšmetiem. Sākot ar otro dzīves gadu, var parādīties agresivitātes pazīmes. Par to nevajag uztraukties, tā nav slikta rakstura iezīme vai nepareizas audzināšanas sekas, vienkārši bērns sevi grib apliecināt kā personību. Viņš vēlas attālināties no mātes, ar kuru līdz šim juties kā viens vesels, un tā pierādīt savu patstāvību. Bet bērnam vēl ir bail aiziet tālu un uz ilgu laiku. Šīs pretrunas bērnu plosa. No emociju pārpilnības uz mammas pusi «lido» rotaļu klucītis un atskan sauciens: «Tu esi slikta!»
Palīdziet bērnam, neatstājiet agresivitātes izpausmes bez uzmanības, taču nesodiet viņu par visu bez izlases. Viņam jāiemācās saprast, ko drīkst darīt (piemēram, spēlē) un ko – ne. Nav izslēgts, ka ar pārlieku lielu aizbildniecību jūs paši bērnu provocējat. Pārliekai aktivitātei vajag dot izeju – klucīšu «salūtu», skriešanos, sacensības, kurš tālāk aizmetīs bumbu, kurš ātrāk saplēsīs avīzi u.tml. Protams, vecāki paši nedrīkst izrādīt agresivitāti ne pret bērnu, ne pret kādu citu ģimenes locekli.
«Vieglais» bērns ir orientēts uz cilvēkiem: ļoti pieķeras tuviniekiem, īpaši pārdzīvo šķiršanos no mātes, baidās no nepazīstamiem cilvēkiem. Satraucošās situācijās labprātāk aizbēg, nevis aktīvi rīkojas, nav agresīvs, bieži atdarina pieaugušos. Tas ir tā saucamais «mazais bērns».
Ģimenes tips ietekmē bērna temperamentu
Arī ģimenei ir ietekme uz bērna temperamenta veidošanos, nostiprinot vai apspiežot dažas viņa īpašības. Izšķir vairākus ģimeņu tipus.
Pārlieku stimulējoša: attiecības ar bērnu ir saspringtas. Māte pret bērnu ir ļoti maiga, nekavējoties reaģē uz viņa bļaušanu un pati izvirza viņam lielas prasības, taču viņas audzināšana ir nervoza un nav elastīga. Tēvs aktīvi piedalās bērna audzināšanā. Bērni šādās ģimenēs visbiežāk ir «grūti» vai «teatrāli».
Mīloša ģimene: māte pret bērnu ir ļoti maiga, daudz ko viņam atļauj. Viņai parasti jau ir audzināšanas pieredze, kopjot vecākos bērnus, tāpēc viņa ir pārliecinātāka par sevi, nav tik kategoriska savās prasībās un ar audzināšanas metožu elastību sasniedz lielāku savu prasību izpildīšanu. Šādās ģimenēs bērns, parasti «teatrālais» vai «vieglais», var būt mazāk atkarīgs no mātes. Arī tēvs tajās rūpējas par bērnu.
Stingrā ģimene: māte ir ļoti norūpējusies par labu bērna audzināšanu (lai bērns pēc iespējas ātrāk iemācītos ēst ar karoti, izmantot podiņu, sveicinātos un pateiktos utt.). Aizliegumi ir stingri, par to neievērošanu māte baras vai «uzšauj» bērnam pa dupsi. Māte rūpējas par bērnu tikai vajadzības gadījumā un pārāk neieklausās viņa iegribās. Tēva audzināšana ir līdzīga. Bērns šādās ģimenēs parasti ir «grūtais» vai «pasīvais».
Nepietiekami stimulējoša ģimene: par bērnu pārāk neinteresējas, māte pietiekami ātri apmierina viņa vajadzības, taču viņai parasti nav laika ar bērnu paspēlēties, atsaukties uz kādu īpašu vajadzību. Bērnu bieži atstāj vienu vai kāda cita uzraudzībā, nemāca labas manieres, neuzspiež izpildīt prasības. Vecāki uzskata, ka bērns visu iemācīsies pats bez vecāku palīdzības. Tēvs bērnam nepievērš uzmanību. Šādās ģimenēs bērni parasti ir «pasīvie» vai «grūtie».
«Teatrālie» bērni sastopami salīdzinoši reti, biežāk – «vieglie» vai «grūtie», nedaudz retāk – «pasīvie». Maziem bērniem temperaments parasti veidojas, vērojot vecākus, subjektīvi vērtējot viņu uzvedību. Ar laiku vecāki var mainīt audzināšanas paņēmienus, un arī tas veidos bērna temperamentu.
Iepazīstot savu bērnu, mēs vairāk ar viņu sapratīsimies un mūsu audzināšanai būs labāki panākumi.
Materiāls sagatavots, izmantojot psiholoģijas zinātņu doktora G. Vilenskas publikācijas žurnālā «Materinstvo».
