Par lietām un to dvēseli, par priekšmetu funkcionālo un emocionālo pusi – saruna ar dizaineriem Drīliņiem.
Latvijas – Lietuvas pārrobežu sadarbības ietvaros Jelgavas Mākslas skolā nupat aizritējušo divdienu semināru «Lietišķais dizains Latvijā un tā tendences Eiropā» līdz ar mākslas maģistri Ilizani Grīnbergu vadīja dizainere Ilona Drīliņa, mūsu pilsētā pazīstama no vecpilsētas galerijas «Suņa taka», kur saimnieko kopā ar savu dzīvesbiedru, arī dizaineru, Ilmāru Drīliņu.Lielai daļai jelgavnieku Ilona un Ilmārs asociējas ar «Suņa taku», un tas ir gluži pamatoti, jo galerija četros darbības gados paguvusi kļūt par savdabīgu mākslas oāzi līdz tās dibināšanas brīdim ne pārāk saistošajā vecpilsētas vidē (šajā laikā viss vēsturiskais mikrorajons kļuvis krietni pievilcīgāks).– Tas, ka jūsu pamatprofesija nav galerists (un tādas, šķiet, nemaz nav arī profesiju klasifikatorā), «Suņa takas» cienītāju, jo sevišķi mākslas neprofesionāļu, vidē dažbrīd tiek pavisam piemirsts. Bet vispirms taču bija (un ir) dizains, tikai pēc tam radās galerija?Ilona: Sākumā, protams, ir izglītība, kas manā (un arī Ilmāra) gadījumā ir Latvijas Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas nodaļa. Praktiskā dzīve ir mūsu dizaina uzņēmums. Mūsu darbības spektrs ir diezgan plašs, jo mazam uzņēmumam grūti specializēties – strādājot tikai vienā jomā, izdzīvot būtu sarežģīti. Darbojamies grafiskajā un interjera dizainā.Ilmārs: Ja vien cilvēks ir radošs, var jau darīt daudz ko. Mēs, piemēram, varētu strādāt arī ar stiklu vai keramiku, bet tad jāapgūst attiecīgā tehnoloģija. Lai radītu formu, jāizprot tehnoloģija. Tās ir cieši saistītas lietas, ne velti pasaulē ir arhitekti, kuri darbojas kā dizaineri, un dizaineri, kas pietuvojas arhitekta darbības jomai.Latvijas tirgus prasības varbūt vēl nav tik augstas kā Rietumeiropā, mēs tikai ejam uz to, bet, ja paskatās uz lēcienu, kāds noticis pēdējos 20 gados, vismaz grafiskajā dizainā esam pievilkuši līdz Eiropas līmenim.Tomēr, strādājot ar pasūtītāju, vienmēr nāksies piekrist kompromisam – rēķināties ar klienta budžetu, viņa un tirgus vēlmēm. Ik pa reizei gadās pasūtītāji, kuri mēdz atgādināt: Man te tik lielu mākslu nevajag. Tādās reizēs tu paliec radoši neiztukšots, bet mēs esam atraduši veidu, kā ideālus realizēt, – tā ir galerija.– Tātad «Suņa taka» jums ir kā «stūrītis mākslas», kur veldzēt dvēseli pēc skarbās dizainera ikdienas?Ilona: Ne tikai. Atklāti sakot, domāju, ka efekts ir abpusējs. Šaubos, vai liela izkārtne «Dizains» vai «Dizaineru pakalpojumi» kādā radītu īpašu interesi šeit iegriezties. Tagad gadās, ka pēc kādas izstādes apskates ar apmeklētāju neviļus izraisās saruna ap jautājumu: «Bet kā tad jūs pelnāt naudu?» Tad rādām to, ko esam radījuši – logotipus, bukletus, interjera paraugus –, un bieži vien «lietas notiek».Bet, izdzirdot vārdu «dizains», bieži mēdz rasties daudz jautājumu, kas tad tas īsti ir.– Un kas tad ir dizains? Seminārā dzirdēju definīciju «Dizains ir lietas dvēsele» – tā esot teicis pats Stīvs Džobss, kompānijas «Apple» dibinātājs.Ilmārs: Džobsa formulējums drīzāk der pašiem dizaineriem.Ilona: Plašākai sabiedrībai varētu teikt, ka dizains ir estētiskais un funkcionālais risinājums jebkurai lietai. Abām šīm daļām jābūt līdzsvarā. Ja paņem kādu priekšmetu un jūti – tas īsti «neguļ» rokā vai arī krēslā nav ērti sēdēt, tad kaut kas nav nostrādāts līdz galam. Otra puse – vai uz to ir patīkami skatīties. Labākais dizainers ir daba, jo tajā atrisināts pilnīgi viss.– Bet redzēti taču arī tā saucamie absurdie priekšmeti: krēsli, kuros nevar sēdēt, vai galdi, kas karājas pie griestiem?Ilmārs: Tas jau ir unikālais dizains. Meklējumi, kas vairāk velk uz stila lietām. Bet, ja runājam par rūpniecisko dizainu, tad tā ir lieta, kas atrisināta līdz galam un cilvēkam nevis traucē, bet palīdz dzīvot. Radot priekšmetus atbilstoši Džobsa definīcijai, tajos jāieliek ne tikai prāts, bet arī emocijas. Visas automašīnas spiež no vienas plāksnes, bet atbilstoši presformai var izspiest gan žiguli, gan mersedesu.Protams, vispirms gan ir tehnoloģija. Varbūt tā arī ir Latvijas problēma, ka no dizainera gaida lietu. Bet dizainers viens to nevar radīt, tur jābūt veselai komandai. Tāpēc arī mēdz aiziet stila meklējumos, jo funkcionalitāte paliek otrajā plānā. Ņemot vērā, ka ar rūpniecību mums ir tā, kā ir, Latvijā perspektīvāks ir unikālais dizains.Ilona: Mēs esam konkurētspējīgi ar idejām, bet dizaineriem grūti strādāt rūpnieciskā līmenī. Cilvēki ir radoši, galvas strādā, to var redzēt arī jauno dizaineru skatēs, šajā līmenī problēmu nav. Problēmas rodas, kad jāsaskaras ar tehnoloģiju un materiālu, naudu galu galā.Ilmārs: Piemēram, Ozolniekos dāņi ražo krēslus no poliuretāna. Neviens no mūsu potenciālajiem ražotājiem negribēja ticēt, ka no šā materiāla var taisīt krēslus. Bet dizaineram pašam tādas naudiņas, lai sāktu ražošanu, nav.Idejas nedrīkst nokaut. Ja mēs nekad neļautu arhitektam realizēt savu ideju, joprojām dzīvotu alās.– Ja vīrieši interesējas par tehnoloģijām un ražošanu, tas it kā ietilpst ierasto priekšstatu rāmjos. Tagad jautājums tieši Ilonai – vai dizaina studijas tev bija apzināta izvēle vai nejaušība? Vai tad vismaz jaunībā meitenes ar noslieci uz mākslām vairāk nesapņo kļūt par gleznotājām?Ilona: Mācoties piektajā klasē, jau skaidri zināju, ka būšu dizainere. Droši vien tas sākās ar konfekšu papīriņiem – es tos krāju un pētīju to «grafisko dizainu».Tāpat sapņoju, kāds, manuprāt, varētu izskatīties pulkstenis.Vienu brīdi bija doma par arhitektiem, tomēr galīgais lēmums bija par labu Mākslas akadēmijai un dizaineriem. Pirmajā gadā es nemaz netiku pie eksāmeniem, jo gāju uzreiz pēc Jelgavas 1. vidusskolas, nemācījusies ne Rozentāla skolā, ne «lietišķajos». Parādīju zīmējumus, tos atzina par labiem, jo no 5. klases biju apmeklējusi kultūras nama Ulda Rogas zīmēšanas studiju. Bet ar gleznošanu bija švaki, tāpēc gadu mani skoloja Indulis Landaus, savukārt veidot gāju mācīties pie tēlnieces Rasas Kalniņas-Grīnbergas. Tikai tad biju gana laba dizaina studijām.
