Pagājis ceturtdaļgadsimts, kopš mūsu ģimene mīt trīsistabu dzīvoklī Ganību ielā. Pirms tam divpadsmit gadu bijām sevi iešaurinājuši mazās istabiņās akadēmijas Meža un Veterinārās fakultātes dienesta viesnīcās.Iekārtojušies jaunajā dzīvojamā platībā, sākām izlūkot, kas tad būs mūsu tuvākie kaimiņi, un pati tuvākā izrādījās Ligita Timma. Ar šo septiņdesmito gadu beigās vēl jaunkundzi bija jau iznācis burzīties toreizējās «Darba Uzvaras» redakcijā, kur es regulāri informēju par notikumiem LLA un Ligita iestrādājās žurnālistikā pēc Latvijas Universitātes absolvēšanas. Šāds kaimiņbūšanas fakts mani patīkami pārsteidza, un turpmākajos mēnešos mūsu ģimenes šad un tad pasēdēja pie tējas vai kafijas, apmainoties domām par svaigākajiem notikumiem pilsētā un valstī. Tā čupojoties, pagāja gads ar mēnešiem, un neatvairāmi tuvojās latviešu diženie svētki – Jāņi. Tie nu bija jānosvin tā, lai saglabātos ilgstošā atmiņā ne tikai pieaugušajiem, bet arī mūsu ģimeņu jaunajai paaudzei. Pārcilāju atmiņā iepriekšējā gada Jāņu vakaru. Saulrietā mūsu deviņstāvu mājai blakusesošās pļaviņas malā kāds bija pacenties izpļaut mazu laukumiņu dāsni saaugušo jāņuzāļu (precīzāk – nezāļu) vidū. Tur bija sakrauts ugunskurs, izmantojot vairs nevajadzīgos sadzīves priekšmetus. Jāņabērni (jāšaubās gan, vai kāds Jānis tur vispār bija) ieradās ar plastmasas alus pudelēm, dažāda lieluma bļodiņām, kam vajadzēja saturēt kādus salātus vai cita rakstura uzkodas. Tauta sasēdās uz līdzpaņemtajiem ķeblīšiem vai tāpat uz zemes, kādu stundiņu mielojās, un tad sāka skanēt dziesmas. Tās gan nebija jāņudziesmas – ko jūs! –, bet kaut kas vidējs starp častuškām un «Pār Baikāla drūmajām stepēm». Balsis mūsu kaimiņiem bija labas, to nu nevarēja noliegt, taču repertuārs Jāņu naktij nekādi neatbilda. Šādā svinēšanā mēs iesaistīties negribējām.Taču spriest nenācās ilgi. «Man dārzkopības biedrībā «Atpūta» ir zemes gabaliņš un maza mājiņa,» Ligita priecīgi piedāvāja. «Tas ir tikai kāda puskilometra attālumā; aiziesim, uzkursim uguni un palīgosim, kā īsteniem latviešiem pienākas. Šis priekšlikums bija visnotaļ atbalstāms.Pēc kopīgi sastādītā saraksta sagādājām kādu pīrāgu maisiņu, kādu desas luņķi, maizes klaipu un, protams, alu, kā jau tas Jāņu vakarā pienākas. Līgovakara tuvošanās gan vērsās drūma: jau kopš pusdienlaika saule ienira mākoņos, vējš – kopš rīta stundām ziemeļnieks – uz vakarpusi pastiprinājās, un dienas nogalē panorāmu «izdaiļoja» vien kāds rets un steidzīgs garāmgājējs. Ko nu mums darīt? Nesvinēsim taču Jāņus sveču gaismā istabā?! Vakars lēni tuvojās. Mājas kaimiņi ugunskuru nekurināja, un častuškas neskanēja. Bet mūsu lēmums bija negrozāms: noliksim sīkuļus gulēt un paši uz Ligitas dārzu! Guldīšanas laiks ievilkās, tādēļ ekspedīcija «Dārzs» sākās, gandrīz tuvojoties pusnaktij. Ātri aizdedzām mazu ugunskuriņu, sasēdāmies, iemalkojām alu, uzkodām pa pīrāgam, paskatījāmies cits uz citu, un Ligita sāka: «Īsa, īsa bija Jāņu nakts…» Neskanēja. Iedzērām vēl pa malkam un apskatījāmies apkārt – nekādas dzīvības! Tā dīki sēdot, gan mūsu kājām, gan mugurām neatvairāmi piezagās nevis nakts drēgnums, bet gan pamatīgs aukstums. Pametu skatu apkārt – vai tik neredzēšu apsarmojušus ābeļzarus…Ilgi neizturējām; mūs neglāba ne apjomā palielinātais ugunskurs, ne vairs kāds alus malks. Derētu glāze konjaka, es jau nodomāju, taču konjaks un Jāņu nakts nav savienojami.Klīdām uz māju pusi. Nakts bija sametusies visai tumša, nekur apkārtnē jāņugunis neredzējām. Mājās nonācām tik agri, ka austrumpusē nekādu rīta blāzmu vēl nemanījām. Nācās līst gultiņās, pat kārtīgi nepadziedājušiem.Es šajā polārajā jāņunaktī biju saķēris iesnas un klepu. Iepriekšējās vasarās salasītās kumelītes un liepziedi vārgumu gan ātri vien novērsa, bet līdzīgi Jāņi manā garajā mūža vairs nav bijuši.
