Jelgavas rajona Padomes Attīstības departamenta direktora vietnieks Jānis Krūklītis intervijā Mārtiņam Pīlādzim.
Jelgavas rajona Padomes Attīstības departamenta direktora vietnieks Jānis Krūklītis intervijā Mārtiņam Pīlādzim.
Administratīvi teritoriālā reforma kā jēdziens un ideja ir viens no vairāk staipītajiem un locītajiem vārdiem pēdējo piecu gadu laikā. Reforma ir pasludināta, ir likums un… Cik tālu ar to mēs esam tikuši šodien Jelgavas rajonā?
– Mūsu rajonā pašreiz iezīmējas variants par pašvaldību savstarpējo sadarbību, kas tiktu formulēta līgumos. Sākums bija neliels pilotprojekts, ko finansēja Pašvaldību lietu pārvalde un kas bija vērsts uz Elejas, Sesavas, Lielplatones pagastu izpēti. Projekts it kā pabeigts, tā rezultāts – atziņa, ka šie pagasti varētu vienoties par savstarpējo sadarbību. Lielplatonieši jau iet tālāk un savā Padomē pēta jautājumu par pievienošanos Elejas pagastam. Protams, ir daudzas nianses, kas uztrauc gan iedzīvotājus, gan arī pašus Padomes locekļus. Reformas gaita būs atkarīga no tā, kā noritēs izskaidrošanas darbs iedzīvotāju vidū. Cilvēkiem ir jāpasaka, un viņiem skaidri jāapzinās, ka pēc reformas varbūt nekas nekļūs labāk. Pagastam būs lielāka teritorija, kurā kopumā būs labāk un vieglāk dzīvot, apgrozot salīdzinoši lielāku naudu un gūstot iespēju to ieguldīt lielākos projektos.
Jūsu atbilde, ka būs lielāka naudas apgrozība, kas dos pagastiem iespēju attīstīties, ir politiķa atbilde. Šim pieņēmumam, vismaz šodien, nav nekāda ekonomiska pamatojuma. ZA Ekonomikas institūta zinātnieki, kas pētījuši reformas līdzšinējo gaitu, arī uzskata, ka pagaidām nav nekāda pamata runāt par šīs reformas ekonomisku labumu.
– Jā, cilvēkiem skaidri jāpasaka, ka viņiem nekāds personisks labums no reformas netiks, bet, ja vienā pagastā ir brīvi
Ls 100 000, otrā – Ls 150 000, tad mēs šo naudiņu varam izmantot, piemēram, katlu mājas celtniecībai vai ceļu būvei. Ja par viena pagasta budžetu neko nevar izdarīt, tad, saliekot trīs pašvaldību līdzekļus kopā, ir iespējams kaut ko panākt. Pašreizējā situācijā labuma nav nekāda. Naudas nebūs vairāk, bet to varēs racionālāk izmantot.
Otri «pionieri» mums ir Glūda, Līvbērze kopā ar Dobeles rajonu un Jaunbērze kopā ar Bērzes pagastu. Ir panākta vienošanās, ir sadarbības līgums, izsludināts konkurss, kura rezultātā tiks pieņemts darbā cilvēks, kas strādās ar iespējamo apvienošanās modeli un pētīs tieši šos pagastus interesējošās kopējās problēmas. Risināmo jautājumu ir ļoti daudz: ceļi, izglītība, bērnu pārvadājumi uz skolu utt. Viena maza pašvaldība nav spējīga šodien neko izdarīt. Kāpēc Lielplatone ir gatava apvienoties ar Eleju? Tāpēc, ka tur dzīvo 1000 iedzīvotāju. Ienākuma nodoklis tur ir niecīgs. Bet, ja viņi apvienosies, tad šo mazo naudiņu varēs palielināt. Tas ir vienīgais arguments.
Jūs sakāt, ka ir vairāki jautājumi, uz kuriem nav atbildes…
– Būtiskākais visus interesējošais jautājums, uz kuru šodien nav atbildes – kādas būs konkrētās attīstības perspektīvas pēc reformas?
Ja reāli novērtējam līdzšinējo reformas gaitu, top skaidrs, ka lielākā daļa pagastu ar likumu noteiktajā laikā nebūs apvienojušies uz brīvprātības principa pamata, kā to vēlētos politiķi… Cik līdzekļu reforma apēdīs?
– Tas prasīs diezgan ievērojamu summu. Cik, nav rēķināts, pie tā pašlaik tiek strādāts.
Kā būs ar reģioniem? Kas šodien ir Zemgales reģiona centrs? Un kādas ir šī iespējamā reģiona robežas? Līdz Jēkabpilij? Kurzemes jūrmalai (kā, apcerot reformu, mēdz jokot, – līdz Zemgales jūrmalai)?
– Krištopana valdības nostādne ir skaidra: 2001. gadā ir jāvēl apriņķu pašvaldības. Tagad Pašvaldību savienības attīstības nodaļa pie šā jautājuma ļoti nopietni strādā. Viennozīmīgi skaidrs, ka, ejot uz Eiropas Savienību, mums reforma būs jāīsteno. Pagaidām ir vairāki tās varianti. Kurš būs īstais – tas jau ir politiķu jautājums. Pašvaldības un Pašvaldību savienība var nākt tikai ar savām ierosmēm.
Pirmkārt, ir jātiek skaidrībā, cik katrs reformas variants maksās. Otrkārt, ir jāapzinās, vai valsts institūcijas būs gatavas arī strādāt, lai īstenotu apriņķu un reģionu principu. Šodien mēs zinām, ka, piemēram, divus trīs gadus veidojas Zemgales reģionālais valsts ieņēmumu dienests, un tas sakrīt ar mūsu interesēm.
Kādas tad ir tās «mūsu» intereses?
– Tās ir definētas sadarbības līguma ietvaros, ko noslēgušas Bauskas, Dobeles un Jelgavas pilsētas un rajoni. Tas ir viens reģions, un, augot līdzi mūsu attīstības projektiem un stratēģijām, veidojas arī tā centrs.
Tātad – Jelgava?
– Tas nenozīmē, ka citā pilsētā tiks likvidēti dažādi dienesti un cilvēkam vienmēr būs «jāskrien» uz Jelgavu. Nē, būs iespēja dažādus jautājumus atrisināt «uz vietas», bet Jelgavā risināsies liela apjoma darbības. Ar laiku – īstenojot šo sadarbības projektu – konkrētās funkcijas tiks «noliktas» katra savā noteiktā vietā. Mums ir jārēķinās, ka daži dienesti izveidoti un izvietoti pretēji reformas ieskicētajām apriņķu robežām. Piemēram, Viduslatvijas slimokases, kur Jelgava ir salikta kopā ar Jūrmalu. Pašvaldību savienība uzskata: šiem dienestiem jābūt koncentrētiem reģionu centrā. Vai tā būs mazāka pilsēta reģiona centrā, vai liela, spēcīga pilsēta, kas dažos reģionos varētu arī neatrasties centrā, – par to jālemj visiem kopā. Protams, lētāk iznāks reģiona centru veidot lielākā pilsētā, kur var vieglāk atrast nepieciešamās telpas, lai šo pārvaldi sakoncentrētu un cilvēkiem un dienestiem būtu iespējas normāli strādāt.
Ja reģiona centrā būs, teiksim, desmit vai piecpadsmit valsts, dažādu institūciju dienestu, ieskaitot Lauksaimniecības departamentu, Vides veselības centru utt., jāšaubās, vai tos visu spēs uzņemt kāda mazāka pilsēta.
Optimāli, ja šīs struktūras (administrācija) tiktu izveidotas reizē ar reģiona pašvaldību vēlēšanām 2001. gadā. Tas, protams, ir tikai plānošanas līmenī, un maz ticams, ka to varētu īstenot tik īsā laikā.
Lielāko nedrošību vieš šaubas, vai valsts institūcijas spēs (un gribēs) pārkārtoties atbilstoši reformas gaitai. Tas var radīt daudzus nepatīkamus sarežģījumus.
Iepriekšteiktais gan nenozīmē, ka reģiona centram ir jābūt vienīgi un tikai Jelgavai. Nekur pasaulē nav tā, ka kāda pilsēta ar
70 000 iedzīvotājiem būtu neatkarīga karaliste valstī.
Vai tas nozīmē, ka reģiona centrs varētu atrasties Bauskā?
– Jā, bet tas radītu daudz lielākus izdevumus. Tas maksātu daudzus miljonus latu.
Kauliņi mesti?
– Teikt jau to var, bet Bauska var apvainoties. Viņi visu laiku mums «draud», ka «ies» uz Rīgu. Arī turienes uzņēmēji tā uzskata, jo Rīgā viņu produkcijai ir lielāks noiets. Jelgavas produkciju arī ved uz Rīgu, bet mēs, tieši otrādi, gribam stingrāku reģiona kodolu. Varētu no galvaspilsētas nedaudz «atpūsties» un tikai izmantot rīdzinieku naudas potenciālu. Bet baušķeniekiem Jelgava kā reģiona centrs no laika gala bijis kā bubulis.
Droši vien tas, ko viena vai otra pilsēta grib, maz ietekmēs reformas gaitu. Tas būs politisks lēmums, ko pieņems Saeima. Strīdīgā situācijā savu lomu nospēlēs attiecīgo pilsētu «lobisti».
– Kāpēc šodien nevar vienoties Kurzeme? Arī Vidzemē ir būtiskas problēmas. Valmiera iecerēta par centru, bet Alūksnes rajonam būtu «jāiet kopā» ar Balvu rajonu, tur (atbilstoši plānotajam) veidotos tā saucamais Malienas reģions. Centrā atrodas Cēsis, kas šodien ir tūristu iecienīta vēsturiska pilsēta, kur praktiski nav nekādu lielāko valsts institūciju pārstāvniecību. Taču arī Cēsis pretendē uz reģiona centru. Kurzeme nevar vienoties, jo gan Ventspilī, gan Liepājā un pat Kuldīgā uzskata, ka šīs pilsētas varētu būt centrs. Tas jāizlemj politiķiem, bet, ja lemšanas «process tiks aizvilkts» tālāk nekā līdz šā gada beigām, reformas īstenošana likumā un valdības nostādnēs paredzētajā laikā būs apdraudēta.
