«Šito gan knapi izvilkām,» – arī tā esot teikts par dažiem absolventiem, kas dienu pirms Līgosvētkiem saņēma diplomu no Zaļenieku arodvidusskolas vadības rokām. Kādas meitenes vecmāmiņa šonedēļ sūrojās, ka Zaļeniekos izlaiduma svinībās ne tikai sumināti skolas beidzēji teicamnieki, bet pa replikai izteikts arī ne tiem centīgākajiem elektriķiem, automehāniķiem un grāmatvedēm. Viņasprāt, «labākos jau varētu izcelt, bet sāpīgi par bērniem, kam simtiem viesu klātbūtnē pasaka – šis gan ar lielām mokām beidza». Lai arī uzreiz noprasa, kurš sūdzējies, skolas direktore Lilita Leoho, telefona klausules otrā galā vicinot izlaiduma scenāriju, man paaugstinātā balsī triec pretī apgalvojumu, ka nekādas absolventu nopelšanas pat caur puķītēm nav bijis. To varot pierādīt gan 62 arodu ieguvušie audzēkņi, gan viņu sveicēji. Šoreiz varētu iztikt bez pierādījumiem, tā vietā pavērtējot, kam tad tādās izlaidumu runās vispār vajadzētu skanēt. Vai mazā lauku skoliņā, kur skolotāji cieši sadraudzējušies ar skolēniem un kur cits citu pazīst arī vecāki, būtu peļami kādu absolventu draudzīgi pavilkt uz zoba? Sevišķi tad, ja tauriņu ķeršana dīķmalā vai dūma vilkšana aiz šķūnīša saulainajās pavasara dienās izrādījusies svarīgāka par grāmatām un mikroskopu laboratorijā? Mēs taču jau kuru gadu vai ik dienu televīzijā dzirdam priekpilnus politiķu izsaucienus, ka «knapi esam izkļuvuši no krīzes» vai ka «knapi palielinās strādājošo algas». Tāpat mūsu vidū ir daudz tādu, kas ne tikai knapi beidz skolas, bet arī knapi strādā vai knapi audzina bērnus. Knapināšanās ir mūsu ikdiena. Taču mūsu vidū netrūkst arī izcilnieku. Bet grūtdieņus, sevišķi ja paši savu grūtumu kaluši, varbūt arī nevajadzētu ignorēt.
