Pēc nosalušo slimnieku un slimnīcas darbinieku neapmierinātības apliecinājumiem vietējā presē pilsētas izpilddirektors Jurijs Strods norāda, ka Jelgavas pilsētas pašvaldības budžets ir daudz devis slimnīcai.
Pēc nosalušo slimnieku un slimnīcas darbinieku neapmierinātības apliecinājumiem vietējā presē pilsētas izpilddirektors Jurijs Strods norāda, ka Jelgavas pilsētas pašvaldības budžets ir daudz devis slimnīcai, kas patiešām tā arī ir, un summāri pārsniedz pat Rīgas pilsētas devumu veselībai. Varbūt, no viena papīra lasot, tas tā skan, bet līdz reālai situācijai un oficiālai statistikai par valsti gan ir ļoti tālu. Toties ir uzstādīti divi labi jautājumi: kāpēc citi var izdzīvot un cik lietderīgi naudas līdzekļi tiek izlietoti? Mēģināšu atbildēt.
Finansējums veselības aprūpei ir par mazu visā valstī, to atzina arī Labklājības ministrijas vadība, tādēļ katra pašvaldība ar savām slimnīcām meklē iespējas saglabāt saviem iedzīvotājiem bāzes programmas stacionāro palīdzību. Tās slimnīcas, kas izdzīvo bez parādiem, ir samērā nežēlīgi samazinājušas gultu un strādājošo skaitu un, galvenais, izbrīvējušas celtnes, jo to uzturēšana prasa lielu daļu līdzekļu. Tā rīkojas Rīgā, Liepājā, Gulbenē, Dobelē. Tiek slēgtas mazās slimnīcas, tās izmantojot sociāliem mērķiem. Visur šīm slimnīcām ir pašvaldību budžeta papildfinansējums vai valsts investīcijas. Vēl daudzmaz normāli dzīvo slimnīcas, kas ir izvietotas kompakti vienā vietā, vienā celtnē. Tā nenotiek Jelgavā un Jelgavas rajonā, tādēļ slimnīcas uzturēšanas izdevumi pārsniedz ienākumus.
Vēsturiski izveidojies, ka Jelgavas pilsētas slimnīca, kuru pareizāk būtu saukt par Jelgavas slimnīcu, jo apmēram trešdaļa pacientu ir rajona iedzīvotāji, ir sadalīta divās daļās – «vecajā» un «jaunajā», kuras vienu no otras šķir trīs kilometri. Līdz ar to katrai ir sava apkures, ūdensapgādes un kanalizācijas, elektroapgādes, sakaru sistēma, virtuves, izmeklēšanas un ārstēšanas iekārtas. Šādu paralēlu struktūru uzturēšana ir dārga, un te taisnība ir Stroda kungam – tas nav racionāli. Situāciju pasliktināja arī tas, ka līdz šim eksteritoriālo dzelzceļa slimnīcu pārņēma Jelgavas rajona padome, novadot šai slimnīcai daļu jau tā trūcīgo veselības aprūpes līdzekļu, kas paredzēti bāzes programmas nodrošināšanai.
Tā Jelgavā reāli darbojas trīs slimnīcas, kas sniedz iedzīvotājiem bāzes programmas stacionāro palīdzību. Neviena no tām nav pilnībā noslogota,visās ir uzturēšanas izdevumi un dublējas personāls gan ārstnieciskās, gan saimnieciskās darbības nodrošināšanai.
Esmu neskaitāmas reizes griezies Jelgavas domē un rajona padomē ar lūgumu kopīgiem spēkiem atrisināt šo sasāpējušo jautājumu, jo vairāk tādēļ, ka 1998. gada valsts budžeta finansējums veselības aprūpei un pašvaldībām tiek paredzēts vēl skopāks nekā iepriekšējos gados. Mani saprot no loģikas un ekonomiskā viedokļa, bet nav gatavi pieņemt politiskus lēmumus. Tikmēr slimnīcu tehniskais stāvoklis neuzlabojas, tās noveco, neizbēgami augs izdevumi uzturēšanai. Visam naudas nepietiks. Baidos, ka šāda taktika novedīs pie tā, ka neviena slimnīca Jelgavā un un rajonā nevarēs sniegt normālu neatliekamo stacionāro palīdzību. Bet varbūt tas arī tiek gaidīts?
Lai izbeigtu tukšās runas par lietderību, nepieciešamību utt., ierosinu izveidot Jelgavas slimnīcai padomi, kas varētu būt neapmaksāta un kurā ietilptu pārstāvji no pilsētas un rajona, piemēram, divi pilsētas deputāti un viens – rajona, divi pilsētas administratori, viens – rajona, divi pilsētas sabiedrības pārstāvji, viens – rajona, ja atvēl vietu skaits, tad arī slimnīcu vadība. Šāda padome pieņemtu lēmumus, kurus slimnīcas vadība varētu realizēt.
