Ilze Emse-Grīnberga līdz 21. jūlijam atvērusi «rezidences darbnīcu» vecpilsētas galerijā «Suņa taka»
Iztiekot bez skaļas atklāšanas ceremonijas, galerijā «Suņa taka» durvis vērusi jauna izstāde – «Ilze Emse-Grīnberga. Rezidences darbnīca Lovīzā Nr.2». Pazīstamā keramiķe, kas var lepoties ar vismaz desmit personālizstādēm, bet ekspozīciju skaits, kurās māksliniece piedalījusies ar saviem darbiem, sniedzas vairākos desmitos, nedaudz pārsteidz, jo keramiku mājīgajā Jelgavas vecpilsētas izstāžu zālītē nemaz neatrodam. I.Emse-Grīnberga šoreiz eksponējusi lielformāta tušas zīmējumus. Bet kas slēpjas zem intriģējoši noslēpumainā segvārda «Rezidences darbnīca Lovīzā Nr.2», «Ziņas» mēģināja izdibināt no pašas mākslinieces.«Lovīza ir jauka Somijas pilsētiņa, 90 kilometru uz ziemeļiem no Helsinkiem. Jau sešpadsmito gadu somu mākslinieks Jouni Japinens radis iespēju tur organizēt un vadīt atklāto darbnīcu viesmāksliniekiem, un man bija tas gods divus mēnešus tur radoši strādāt un vienlaicīgi tālākizglītoties,» pastāstīja I.Emse-Grīnberga. «Šādas darbnīcas uzturēšanu atbalsta pilsētas pašvaldība un Somijas Kultūras ministrija. Tur viesojas visdažādāko mākslas lauku kopēji: rakstnieki, mūziķi, vizuālo un lietišķo mākslu pārstāvji. «Suņa takā» aplūkojamie darbi ir daļa no Somijā paveiktā. Līdzīga izstāde (Nr.1 – red.) notika Lovīzā, mākslinieku rezidences darbnīcā, pirms nepilna mēneša. Nu to var vērtēt arī jelgavnieki un pilsētas viesi.» – Vai jebkuram Latvijas māksliniekam ir iespēja pretendēt uz šādu divu mēnešu pastrādāšanu ārpus ierastās pašmāju vides?Jā, strādāšana rezidences darbnīcās mūsdienu pasaulē ir visai izplatīts profesionālu mākslinieku radošās darbības veids. Šāda iespēja var tikt dota ikvienam māksliniekam, atliek vien izvēlēties zemi un darbnīcu, uz kuru nosūtīt pieteikuma vēstuli un savu darbu portfolio. Šādas darbnīcas ir gandrīz katrā valstī, Latviju ieskaitot.– Kāpēc pazīstamas keramiķes izstādē jeb «rezidences darbnīcā» redzam tušas zīmējumus, nevis, piemēram, porcelānu?Tādēļ, ka Lovīzā manā rīcībā nebija ne mālu vannu, ne virpas un krāsns – tik vien kā kulinārijas brīnumiem paredzēta. Savukārt tur bija augsti griesti, prāvs koka galds, pāris dažāda izmēra molbertu un brīnišķīgas baltas sienas, kas tā vien mudināja eksperimentēt lielākā formātā.– Kaut darbi tapuši Somijā, tās taču nav aiz Lovīzas darbnīcas loga redzamās ainavas?Nav gan. Darbnīca atrodas pašā pilsētas centrā, izbijušā bankas ēkā, kas celta 19. gadsimta beigās. Pa darbnīcas logiem pavērās plašs skats uz tirgus laukumu. Tādēļ par to, kas notiek pilsētā, nereti varēju pārliecināties, vien palūkojoties pa logu. Virs darbnīcas ir mūzikas skolas telpas. Lai gan ēkas sienu biezums ir iespaidīgs, visai drīz apjautu iknedēļas nodarbību ritmu, instrumentu izvēli un arī programmu raksturu. Augstākā no mākslām – mūzika – šos darbus kaut kādā veidā nenoliedzami ir ietekmējusi. Un arī šeit, galerijā «Su.Ta», mūzika ir stāvu augstāk…– Tev jau iepriekš bija skaidrs, ka Somijā zīmēsi ilustrācijas kādai grāmatai?Jā, biju nolēmusi beidzot paveikt kādreiz apsolītus darbus, kuriem manā ikdienas darba ritmā vienkārši neatliek laika. Par tālāko vēl ir pāragri runāt, bet pati grāmatas ideja man šķiet brīnišķīga – tas būs stāsts aizlūguma veidā par saudzējamiem Latvijas augiem un dzīvniekiem, kurus pamazām skar iznīcība.– Ne visi «Ziņu» lasītāji ir attiecīgās tehnoloģijas speciālisti. Vai šie milzīgie tušas darbi radīti pēc iepriekš zīmētām skicēm?Nē. Nebija nevienas skices. Kompozīcija sāka rasties tai mirklī, tiklīdz ota pieskārās papīram. Katra nākamā līnija noteica virzienu laukumu aprisēm. Manuprāt, šie darbi vistiešāk parāda, kas notiek trijās dimensijās domājoša mākslinieka galvā situācijā, kad izmantojamas ir tikai divas – augstums un platums.– Tas, ko jelgavnieki tagad var apskatīt «Suņa takā», pirms dažām nedēļām bija izstādīts Lovīzā. Kā somu skatītājs uztvēra tavus zīmējumus? Vai «rezidences darbnīca» izraisīja arī mediju uzmanību? Un varbūt tev radās kādi secinājumi attiecībā uz «vidējā soma» interesi par mākslu?Pirms došanās mājup tika noorganizēta «Atklātā darbnīca» – dažas stundas, kad jebkurš interesents ir aicināts ienākt, vērot, izteikt savu viedokli, jautāt, runāties. Somi bija pārsteigti par redzamo un to nebūt neslēpa.Mēdiju uzmanībā nokļuvu jau pāris dienu pēc ierašanās Lovīzā. Informācija par notiekošo somiem ir ļoti svarīga, un Lovīzas Rezidences darbnīca būtībā ir tāda kā dažādu kultūru satikšanās vieta viņu pilsētā.Uz pēdējo jautājumu atbildēšu ar banālu piemēru. Ieejot pavisam vienkāršā lielveikalā un sadzīves preču nodaļas plauktos ieraugot Aino Ālto (somu arhitekte un dizainere, 1894 – 1949) dizainētos stikla traukus, «Arabia» (1873. gadā dibināta keramikas ražotne) krūzes, «Fiskar» šķēres un nevienu Ķīnā ražotu «štruntu», varu godīgi teikt, ka šāda valsts attieksme pret «vidējo somu» un visu somisko brīvā tirgus diktāta laikā ir vairāk nekā cieņas vērta. Ar to vēlos teikt, ka acīmredzami augsta vispārējā sadzīves kultūra valstī mazina sabiedrības izteiktu noslāņošanos un vairo iedzīvotāju pašapziņu un kopības izjūtu. Veidojas cita vērtību sistēma.– Vai kā Jelgavas Mākslas skolas direktores vietniecei mācību darbā. bija izdevība kaut nedaudz iepazīties ar līdzīgām mācību iestādēm Somijā? Varbūt tur ir pavisam cita sistēma?Runājot par Jelgavas Mākslas skolas sadarbības iespējām ar līdzīgām mācību iestādēm ārpus Latvijas, visbiežāk draudzējamies ar lietuviešiem – Šauļu un Panevēžas skolām. Esam domājuši par sadarbības partneriem Igaunijā, bet vienmēr attālums šķitis kā nepārvarams šķērslis draudzības dibināšanai.Somijā uzprasījos ciemos un tiku sirsnīgi uzņemta Porvo Mākslas skolā, kas pārsteidza ar līdzīgu mācību programmu, kas vērsta uz pamatvērtību saglabāšanu un mūsdienīgu turpinājumu. Ja iespēsim pārvarēt naudas un valodas grūtības, iespējams, veidosies sadarbība ar ļoti laba līmeņa mākslas skolu šajā ziemeļu valstī.– Vai izdevās apskatīt arī kaut ko no turienes mākslas dzīves?Kā nu bez tā! Biju visai bieža Lovīzas pilsētas bibliotēkas apmeklētāja. Tur mākslai veltītā sadaļa ir gana plaša. Arī labs filmu un mūzikas piedāvājums. Bibliotēkā strādā kāda persona no Jakutijas. Kā izrādījās, viņa padomju laikā Olainē studējusi ķīmiju un varēja man ieteikt vērtīgas somu filmas, kuras skatoties bija iespējams pamatīgāk iepazīt šo zemi un cilvēku tikumus. Helsinkos trāpījos laikā, kad sākās ar dizainu saistītās aktivitātes (šogad Helsinki izvēlēti par Eiropas dizaina galvaspilsētu). Porvo pārsteidza ar izstāžu daudzveidību – sākot no lieliskiem pagājušā gadsimta sākuma mākslas kolekcionāru dāvinājumiem pilsētai (ap 2000 augstvērtīgu mākslas darbu) līdz mūsdienu meistaru jaunākajam veikumam.
