1983. gads manā līdzšinējā un turpmākajā dzīvē iezīmējās ar lielu diplomandu skaitu: Meža fakultātes dzīvē biju jau pietiekami aklimatizējies, turklāt biju vēl pietiekami jauns un it kā studentiem «līdzvērtīgs», katru gadu novadīju piecus sešus diplomdarbus, un to autori, savus darbus aizstāvot, saņēma pietiekami augstas atzīmes. Izbļitkosim kādu zandartu!Un tā – viens no maniem tā gada diplomandiem bija Kaspars Riže, ar kuru kopīgi pētījām, kā egļu kailcirsmās varētu novērtēt iegūstamo koksnes un sortimentu daudzumu ar vienkāršām metodēm – bez neskaitāmajiem uzmērījumiem mežā. Šī metodika lasītājam nešķitīs interesanta, tādēļ aprobežošos tikai ar to, ka pateikšu: aprīļa pirmajās dienās diplomdarbs bija uzrakstīts, iesiets un reģistrēts dekanātā; diplomandam vismaz nedēļa līdz aizstāvēšanas ceremonijai bija brīva. «Aizbrauksim un Zebrus ezeru, izbļitkosim kādu zandartu,» Kaspars ierosināja. Es uz Lielupi bļitkot negāju, bet vajadzīgais aprīkojums man bija, tādēļ izbraukumam piekritu nešaubīdamies. Kādā pavasarīgi saulainā dienā mēs nokļuvām Zebrus ezera krastā un novērtējām apkārt redzamo. Krasta joslu aptvēra paplāns caurspīdīga ledus slānis, dažus metrus tālāk ledus kļuva «ziemīgs» – biezs, ar sasalušu, atkusušu un atkal sasalušu sniega slāni virspusē. Gabaliņu tālāk, uz makšķernieku kastēm sasēduši, tupēja četri pieci makšķernieki; par viņu lomiem, no tālienes skatoties, spriest bija grūti. Mēs ar Kasparu savācām savus ledus urbjus, bļitkas un kastes un devāmies «pratināt» konkurentus. 500 hektāru ledus klājiens«Sveicināti, vīri! Vai šodien ir zivīga diena?» uzrunāju sēdētājus. «Nav ne vella!» viens bārdainis atbildēja. «Vajadzēja braukt vakar, tad mēs zandartus vilkām kā ķiļķenus.»Jāpiebilst, ka tajos gados neviens makšķerēšanas konsultants «copes dienu» kalendārus nebija sastādījis ne mēnesim, ne, pasarg Dievs, veselam gadam, kā tas ir tagad makšķernieku kalendāros. «Mēs tomēr pamēģināsim,» ar Kasparu saskatījušies, atteicām. «Pastāstiet tikai, kurās vietās ezerā ir tās zandartu bedres.» Veči, rokas plātīdami, to mums arī centās iestāstīt, cik nu to varēja saprast gandrīz 500 hektāru lielajā ledus klājienā.Mēs ar Kasparu aizgājām savus ceļus, pārbaudīdami gan citu kolēģu iepriekš izurbtos āliņģus, gan, sviedrus svīzdami, urbām biezajā ledū jaunus. Man nupat uz Ziemassvētkiem bija uzdāvināta speciāla zviedru zandartu bļitka, kas, ielaista ūdenī, staigāja horizontāli, nevis vertikāli kā ierastās. «Nu es tiem zandartiem parādīšu,» uz ezeru braucot, sevī domāju, cerēdams uz dižiem lomiem. Taču – nekā! Ne iepriekš izurbtajos, ne mūsu svaigajos āliņģos. «Varbūt šodien nepareiza mēness fāze,» Kaspars prātoja. Es neteicu neko: mans vizulis zandartus neiekārdināja, taču saulīte spīdēja jo spoži, karsēja mūsu muguras un zilajās bezmākoņu debesīs, likās, jau spārnus plivina kāds agrais cīrulītis. Trīs metru brīva ūdens joslaBija jau nopietna vakarpuse, kad izlēmām doties mājup. No ezera ēnas zonas, vēl pa mirklim pabļitkodami, virzījāmies uz krasta pusi. Rīta pusē virs ledus esošo sniegu saulīte bija pārvērtusi slapjā putrā, kas tagad šļakstījās ap mūsu īsajiem zābaciņiem. Aizslidinājāmies līdz krastmalai, bet tur – kas tad tas? Krastu no rīta apskāvusī plānā ledus kārtiņa, protams, bija izkususi (slava pavasarim!), un tagad biezā ledus slāni no ezera krasta šķīra divu trīs metru brīva ūdens josla. Pagājām uz vienu, uz otru pusi – skats visur vienāds. Peldēt? Lēkt? Peldēšanai tā kā vēl par agru, bet tāllēcējs es savā mūžā nekad neesmu bijis un sevišķi vēl tagad, kad mazkustīgais dzīvesveids fakultātē man bija uzaudzējis vismaz 10 – 15 kilogramu liekā svara! Taču krastā bija jātiek, cita glābiņa nebija.Kaspars kā jaunāks un žiperīgāks zellis ieskrējās… Un – tikai viena viņa kāja no krasta ieslīdēja ūdenī, es turpretī vertikāli ieūdeņojos (nevis iezemējos!) līdz ceļiem slapjumā.Nonācis pie mašīnas, mierīgi apsēdos, noāvu kājas, izlēju ūdeni no zābaciņiem un izspaidīju slapjās zeķes, tad uzņēmām startu mājup. Dobeles kafejnīcā, kafiju dzerot, pie degošā kamīna apžāvēju savus slapjumus un posāmies atlikušajā ceļā un Jelgavu. Vēl es Dobelē nopirku kilogramu kūpinātu reņģu un, nonācis mājās, vakarā tās ēdu bez maizes, iedomādamies, ka tas ir zandarts.Puse nakts lielotiesMans kompanjons Kaspars Riže ilgus gadus nostrādāja par mežsargu Skaistkalnes mežniecībā. Ar viņu satikos pirms dažiem gadiem mežinieku sporta spēlēs Alūksnē. Pusi nakts mēs pavadījām, lieloties viens otram par pēdējo gadu makšķerēšanas piedzīvojumiem.
