Šis stāsts būs par to, kā pērnvasar devos apceļot siltās zemes – Spāniju un Portugāli, pa ceļam šķērsojot Beļģiju, Franciju un Itāliju.Doma par šo braucienu nāca pavisam vienkārši – viens ceļojums bija tik tikko aiz muguras, bet jau atkal gribējās doties nākamajā. Ceļojuma organizēšanu uzņēmos es. Meklēju lētas aviobiļetes, hostus un ievērojamākās apskates vietas. Ceļojumā devos kopā ar draudzeni, kura, tāpat kā es agrāk, bija iesācēja ceļošanā. Ja neiet, tad neiet28. jūlija agrā rītā dodamies piedzīvojumu meklējumos. Laikus esam lidostā, nosveram somas – esam pārcentušās, tās ir pārāk smagas, tomēr bez aizķeršanās tiekam cauri kontrolei un sēžamies lidmašīnā uz Briseli. Esmu jau nodrošinājusies ar želejkonfektēm pret ausu aizkrišanu, un lidojums norit veiksmīgi. Ierodoties Karleori (Charleori) lidostā, ir apmācies un vēss, un mums uzmanību pievērš taksisti, kuri piedāvā aizvest līdz galamērķim. Atsakāmies. Ar sabiedrisko transportu aizbraucam līdz lielceļam, un diena var sākties. Šovakar mums jānonāk līdz Francijas ciematiņam Truā. Drīz vien mūs automašīnā uzņem ārkārtīgi jauks melnādainais vīrietis, ar kuru pļāpājot laiks paskriet nemanot. Kad jau atkal esam uz ceļa, sāk krēslot un ar stopošanu vairs neveicas. Esam spiestas palikt pie Požas – vietā, kur autobraucējiem jāmaksā ceļa nodoklis, lai varētu doties tālāk. Pa nakti ir ļoti auksts, guļam aiz puķu dobes starp betona apmalēm. Īsti nevaram iemigt, jo visu laiku tieši blakus brauc fūres un esam pārsalušas. Lai sasildītos, uzvelkam visas drēbes, kas mums ir līdzi, bet kājas ielieku koferī. Jāpiebilst, ka šajā ceļojumā devāmies ar rokas bagāžām, un tas nebija pārāk gudri. Plus vēl man jau pirmajā dienā saplīsa kofera ritenīši, un turpmākās divas nedēļas biju spiesta koferi nest rokās.Ielu muzikantu koncertiAust rīta gaisma, nekur tālu nav jāiet, un, gandrīz negulējušas, sākam stopot. Pēc neilga brauciena esam Francijas pilsētiņā Broužē, hosts vēl nav mājās, tāpēc nedaudz apskatām apkārtni. Vēlāk satiekam hostu – mierīgs un pieklājīgs francūzis. Mums piešķir pašām savu istabiņu. Lai arī pēc vakardienas esam pārgurušas, tomēr savedam sevi kārtībā un izejam pastaigā pa pilsētu. Broužē es ēdu garšīgāko saldējumu savā mūžā. Pēc vakariņām hosts piedāvā ekskursiju pa pilsētu. Kad satumst, dodamies naksnīgajās ielās. Ekskursija izvērtās interesanta – ar ielu muzikantu koncertiem un jauno mākslinieku vizualizācijām uz vecajām mūra ēkām. Nākamajā dienā esam perfekti izgulējušās, un hosts mūs agri izved no pilsētas, lai stopotu. Drīz esam Brive la Gaillarde – rakstām hostam, bet viņš neatbild. Bez steigas sēžam pie lielveikala, īsinām laiku ar našķiem, līdz, braucot garām, mūs pamana un apstājas sabiedriskais autobuss un simpātisks šoferis aicina kāpt iekšā. Lai arī viņš apstājās tieši ielas vidū, autobraucēji neizrāda nepatiku un nekļūst agresīvi. Lecam iekšā un sākam sarunu ar šoferi, autobusā esam vienīgās. Aizbraucam līdz stacijai, un jauniegūtais draugs parāda, uz kuru pusi dzīvo mūsu hosts un mazu gabaliņu arī pavada. Draudzīgi atvadāmies un drīz esam pie hosta namdurvīm. Atkal rakstām īsziņu, zvanām, bet nekā. Gaidām, līdz sāk satumst, un dodamies atpakaļ uz staciju, lai paliktu tur pa nakti, bet tad pēkšņi izdomājam, ka jādodas ballēties. Stacijas tualetē, lai arī cik tas briesmīgi izklausītos, pārģērbjamies, ceļa biedrene paspēj pat izmazgāt un izžāvēt matus pie roku žāvētāja, un dodamies ballēties ar čemodāniem pie sāniem. Tieši tovakar tur notiek kaut kas līdzīgs mūsu pludmales festivāliem, tikai ar vienu atšķirību – smiltis mākslīgi savestas pilsētas centrālajā laukumā. Pasākums bez maksas, bet, lai iekļūtu teritorijā, mums lūdz atvērt koferus. Ilgi taisnojamies, ka tas nav iespējams, jo tur pilns ar mantām, un apsardze mums piekāpjas. Palūdzam koferus uzmanīt bufetes darbiniekiem. Ballīte beidzas neilgi pēc pusnakts, tāpēc tālāk dodamies uz blakus esošajiem klubiem. Kārtīgi izdejojamies un jau rīta pusē ejam uz stacijas pusi – mēģinām iemigt, bet ir auksts un apkārt sāk trokšņot cilvēki. Pirms pulksten sešiem esam augšā un dodamies stopot.Mērķis – Spānija. Pēc neilgas stopošanas esam Spānijas pilsētiņā Bajonnē Biskajas līča krastā. Tur notiek lieli pilsētas svētki jeb tā saucamā fiesta. Ielas ir tik pilnas, ka pa tām ir neiespējami pārvietoties. Apmēram miljons cilvēku, ģērbušies tradicionālajās krāsās – sarkanā un baltā. Tā kā neesam tērpušās atbilstoši tematikai, uz mums skatās šķībi un sāk pārmest, ka neesam patriotes. Kad paskaidrojam situāciju, visi kļūst ļoti draudzīgi. Atklāti sakot, šie svētki uz mani neatstāja tikai labus iespaidus, jo ielas bija ļoti piegružotas un nelabi oda. Drīz sameklējam hosta māju – tā atrodas uz vienas no galvenajām ballīšu ielām. Hosts ir jauns puisis, kurš ar koučsērfingu nodarbojas vairākus gadus. Pie viņa ciemojas arī draugs no Francijas un spāņu draudzenes, ar kuriem drīz atrodam kopīgu valodu. Arī mēs svinam spāņu tradicionālos svētkus un neilgi pēc pusnakts dodamies gulēt, jo priekšā gara diena.Līdzi iedod cepumus un ūdeniNo Bajonnes dodamies uz Santanderu. Tur nokļūstam ātri. Taču, tā kā vēl nav atrasts hosts – to dara draugi Latvijā –, paguļam parkā un atpūšamies. Santandera bija viena no skaistākajām vietām visa ceļojuma laikā – palmas, jahtas, okeāns un daudz saules. Vakarpusē ar hostu – jaunu ugunsdzēsēju – satiekamies pie krodziņa, kur kopā ar viņa draugiem nobaudām pa aukstam aliņam pēc karstās dienas.Šoreiz tik agri ceļā nesteidzamies, jo plānotajā galamērķī – Spānijas pilsētā Hihonā – mums nav atrasts hosts. Nolemjam doties uz Santjago de Kompostela. Ar stopošanu veicas labi, nostopojam pārīti ar treileru – viņi brauc līdz pilsētiņai, kas ir nieka 100 kilometru attālumā no galapunkta. Pa ceļam vēl iegriežamies tūristu preču veikalā. Mēs pa to laiku nopērkam pusdienas tuvējā lielveikalā. Vēlāk mūs paņem pārītis ar suni, kuri ir tik draudzīgi, ka iedod mums līdzi cepumus un ūdeni. Cilvēki Spānijā ir vienkārši fantastiski! Esam 80 kilometru no Santjago – un apstājas ģimenīte, kura brauc uz svētceļojumu Santjago. Lai arī viņi runā tikai spāniski, baudām mirkļa sajūtas – esam Spānijā, ir saulains vakars, laukā ir +30 grādu, fonā skan spāņu ritmi, un esam pieveikušas 612 kilometru. Viesmīlīgie dienvidniekiEsam Santjago, un kāds cits spāņu pāris mūs atved gandrīz līdz hosta durvīm. Atkārtošos – cilvēku izpalīdzība šeit ir apbrīnojama! Hosts ir ļoti pieklājīgs, gados pavecāks spāņu mākslinieks. Viņa mājās jūtamies kā savējās. Mums ir sava istabiņa ar skatu uz kalnu, tieši gar logu tek upīte. Pēc garā ceļa esam nogurušas, tāpēc drīz dodamies gulēt. Par Santjago hostu ir īpašs stāsts – viņš mums iedeva atslēgas, un tā arī viņu vairs nesatikām. Apbrīnojama ir cilvēku uzticība pavisam nepazīstamiem cilvēkiem. Hosts mums bija pat pagatavojis brokastis, un, braucot prom, mājas atslēgu vienkārši atstājām zem paklājiņa pie mājas durvīm. Dodamies apskatīt Santjago, kur dzīvība un rosība kūsāt kūsā. Tūkstošiem cilvēku pulcējas pie Santjago majestātiskās katedrāles. Laiks paiet nemanot, ļoti skaista pilsēta ar senatnes un viduslaiku piegaršu. Vērojot cilvēkus un ielu muzikantu priekšnesumus, pienācis laiks doties prom. Dienas, ko pavadījām Santjago, nekad neaizmirsīšu, tās ļāva sajusties kaut nedaudz piederīgai Spānijai un tās kultūrai. Manuprāt, Santjago ir vieta, kurp doties, ja gribi atpūsties no ikdienas steigas un izjust kaut ko neaizmirstamu un neaprakstāmu.
