Veco un tagadējo Elejas dzelzceļnieku stāsti
Lepnā Meitenes stacijas ēka, kas pēc arhitekta Neijas projekta uzbūvēta 1923. gadā, Elejas centrā redzama jau pa gabalu. Pēc stacijas ēkas būvnieku ieceres ceļotājam, kurš šķērso toreiz jaundibinātās Latvijas valsts dienvidu robežu, ieraugot Meitenes staciju, vajadzēja kļūt skaidram, ka iebrauc sevi cienošā zemē. Šodien, tuvojoties stacijai, var redzēt, ka tā ir diezgan noplukusi. Ēka cieta Otrajā pasaules karā, kad aviācijas bumba to sadalīja divās daļās (kara postījumus atjaunojot, abas daļas netika savienotas). Taču visvairāk tai skādējis vilcienu plūsmas apsīkums. Dimzas, Platone, Vēžukrogs, Brieži, Mazeleja – tās ir dzelzceļa pieturas līnijā Jelgava – Meitene, ko tagad zina vairs tikai vidējās un vecākās paaudzes novadnieki. Mūsdienās laukos ir mazāk iedzīvotāju un tie vairāk brauc ar automašīnām. Arī starpvalstu ekonomiskie sakari, dzelzceļa pārvadājumi ziemeļu – dienvidu virzienā uz Ukrainu un Krievijas dienvidiem vairs nenotiek no Rīgas pa tiešo. Mīļa pulcēšanās vietaTomēr Meitenes stacija darbojas. Tajā ir priekšnieks, četri dežuranti, kā arī strādā divi valsts akciju sabiedrības «Latvijas dzelzceļš» meitas uzņēmuma «LDz Kargo» darbinieki, kas nodarbojas ar kravām. Meitenes stacija ik mēnesi apkalpo 80 – 100 preču vilcienu, kas gan ir desmit reižu mazāk nekā, piemēram, Zilupes stacija rietumu – austrumu virzienā. Taču dzelzceļš neatkarīgi no noslodzes prasa nopietnu un stingri reglamentētu darbu. «Bērnībā, skatoties mākslas filmu «Vārnu ielas republika», mani ļoti saistīja tā epizode, kur bērni lika pogas uz tramvaja sliedēm. Arī es, dzīvodama Zālītes stacijā, ļoti gribēju kādu pogu vai monētu uz sliedēm uzlikt. Tomēr to neizdarīju, jo vecāki vai katru dienu runāja par to, ka pie sliedēm bērns nedrīkst iet,» savā glīti izremontētajā kabinetā stāsta dzelzceļniece trešajā paaudzē Meitenes stacijas priekšniece Inga Borisova. Viņa novērojusi, ka arī šodien Elejas jauniešus piesaista dzelzceļš. Bieži vien vakaros tie bariņā sasēžot pie stacijas slēgtajām parādes durvīm, kas ved uz uzgaidāmo zāli. Taču sliežu tuvumā nekāda draiskošanās nenotiekot.Ne dienu vairākDzelzceļnieces darbā, kurā Inga strādā kopš 1987. gada, viņu piesaistot stingrība, stabilitāte un draudzīgais kolektīvs. Mācīties par lokomotīves mašīnistu māte grib pierunāt arī dēlu Dinu, kuram nupat Elejas vidusskolā bija izlaidums. Inga zina arī to, ka viegla maize tā nav. Darba stresa dēļ Ingas māte, kas strādāja par ceļa meistari Vecumniekos, aizgāja pensijā, sasniedzot minimālo vecumu. Nav gribējusi strādāt nevienu dienu vairāk. Pēc vilciena katastrofas 1998. gada 10. novembrī, kad pie Vecumniekiem no sliedēm nogāzās un aizdegās 14 vagoni ar dīzeļdegvielu (tās iemesls bija mašīnistu neuzmanība, neievērojot pārkarsušu riteņa gultni), viņa esot baidījusies no telefona zvaniem vēlu vakaros un naktīs. Būdama stacijas priekšniece, Inga pārbauda dežurantu darbu (saskaņā ar reglamentu tas jādara arī svētku dienās un naktīs), seko līdzi visam, kas notiek stacijā. Pēdējā laikā papildus raizes sagādā metāla zagļi, tādēļ Meitenes stacijā dežurē arī apsargs. «Gribēju rīt rakstīt atlūgumu»Ingas pensionētā kolēģe elejniece Aldona Pauniņa, kas Meitenes stacijā nostrādājusi 38 gadus, atceras notikumus, kas saistīti ar nakts dežūrām. Septiņdesmitajos gados reiz viņai pat nācies riskēt ar dzīvību, pārskrienot sliedes tuvu braucoša vilciena priekšā. Tādā veidā Aldona aizbēga no piedzēruša karavīra, kurš draudēja ar nazi un traucēja dzelzceļa pārbrauktuves posteņa darbu. Pēc trīsdesmit gadiem viņa par to stāsta ar smaidu, taču toreiz bija doma: «Ja nodzīvošu līdz rītam, rakstīšu atlūgumu.» Aldonai dzelzceļā strādā arī vīrs un dēls. Taču viņas galvenās rūpes tagad ir mājas un puķēm bagātais dārzs. Elejas Dzelzceļa ielas pensionāre Antonija Cimermane, kas Meitenes stacijā sāka strādāt par kasieri 1951. gadā, stāsta – dzelzceļš viņai palīdzējis tikt prom no kolhoza. Biļete no Elejas līdz Rīgai maksājusi 65 kapeikas. Ar vilcienu uz Jelgavu un Rīgu braukuši daudzi. Viņa atceras, ka sešdesmitajos gados kāds pasažieris uzrakstījis par viņu sūdzību, ka esot apkrāpts par četriem rubļiem un desmit kapeikām. Taču vēlāk izrādījās – pats bija aizmirsis to, ka par šo summu pa dzelzceļu nosūtījis bagāžu. «Kā tad es iedomāšos no viņiem ņemt kaut ko lieku!» atceroties pukojas A.Cimermane. Viņa dzimusi latviešu ciemā Baltkrievijā. Agrā jaunībā, 1938. gada politiskajās represijās palikusi bez tēva, viņa pēc kara atgriezās tēvzemē un sāka dzīvot Elejā. Pasažieru satiksmes nebūsŠauļu – Jelgavas dzelzceļa līniju vācu armija uzbūvēja Pirmajā pasaules karā 1916. gada oktobrī. Vāciešiem bija svarīgi nostabilizēt sava karaspēka apgādi Rīgas frontei. Nodibinoties Baltijas valstīm, pēc Lietuvas un Latvijas robežas nospraušanas noskaidrojās, ka Latvijas teritorijā Meitenes līnijas garums ir 33 kilometri. 1938. gadā izdotajā grāmatā «Latvijas dzelzceļi 1918 – 1938» teikts, ka tai ir paliekoša nozīme valsts saimnieciskajā dzīvē gan kā Zemgales apkalpotājai, gan pasažieru un preču kustībā uz Vakareiropas valstīm. Caur Meiteni gāja pasažieru ātrvilciens Rīga – Berlīne. Pirmās brīvvalsts laikā līnijā Rīga – Jelgava viens sliežu ceļš bija Eiropas platuma (1435 milimetri), bet otrs – Krievijas platuma (1520 milimetru). Taču no Jelgavas līdz Meitenei un tālāk uz dienvidiem sliedēm bija Eiropas platums. Deviņdesmito gadu sākumā maršruts Rīga – Berlīne tika atjaunots. Tolaik diennaktī Meitenes stacijā uz 20 minūtēm apstājās ap desmit pasažieru vilcienu, kuros tika veikta robežkontrole. Taču drīz vien pasažieru vilcienu kustība šajā virzienā apsīka. No 2004. gada pārtraukti reisi Rīga – Viļņa (bija reizi diennaktī), ko vidēji izmantoja astoņdesmit pasažieru. 2008. gadā tika atcelts sezonālais pasažieru vilciens, kas kursēja līnijā Rīga – Viļņa – Truskaveca. Pērn atjaunota pasažieru satiksme maršrutā Rīga – Minska, taču tur vilcieni iet caur Daugavpili un Indru. «Latvijas dzelzceļa» pārstāvis Māris Ozols atklāj, ka Lietuvas puse izvirzījusi vairākas prasības, kādēļ par izdevīgāku atzīts maršruts, kas neskar Lietuvas teritoriju. Igaunija šajā jomā ir pretimnākošāka. «Kaut arī jūnija sākumā oficiālā vizītē Rīgā Igaunijas prezidents Tomass Henrihs Ilvess ieradās ar vilcienu, ziemeļu kaimiņos pirms dažiem mēnešiem veiktais pētījums atzina par ekonomiski nepamatotu projektu «Rail Baltica 2», kas paredz izveidot ātru satiksmi ziemeļu – dienvidu virzienā caur trim Baltijas valstīm. Ir jānotiek brīnumam, lai posms Valka – Rīga – Meitene kļūtu pasažieru satiksmei ekonomiski izdevīgs,» spriež M.Ozols. Par vienu no iespējām, kāpēc varētu notikt kardinālas izmaiņas satiksmes organizācijā, tiek minēts degvielas cenu pieaugums. Perspektīvā elektrificēts dzelzceļš varētu izrādīties pats energoefektīvākais un ilgtspējīgākais. Šovasar Meitenes stacijā tika demontēts viens pasažieru perons, taču viens ir atstāts – varbūt tomēr izrādīsies nepieciešams.
