Indija bombardē islamticīgos savā teritorijā, jo tie apdraudot teritoriālo suverinitāti. Izraēla bombardē citas valsts teritoriju, jo tur mīt teroristi, kas apdraudot ebrejus.
Indija bombardē islamticīgos savā teritorijā, jo tie apdraudot teritoriālo suverinitāti. Izraēla bombardē citas valsts teritoriju, jo tur mīt teroristi, kas apdraudot ebrejus. ASV veic uzlidojumus Irākai, jo tur par maz demokrātijas, un Irāka uzdrošinās izsekot ASV lidmašīnas, kas patrulē tās teritoriju. Āfrikas valstis viena otru bombardē – jā, kāpēc? Tāpēc, ka tās ir pārāk tālu no «civilizācijas» interesēm.
NATO uzbrūk Dienvidslāvijai, jo cīnās par cilvēktiesībām. Cilvēktiesībām, kuras pati NATO ar savu raķešu palīdzību iznīcina.
Rietumu valstu politiķus, tāpat kā mūsu politikāņus Latvijā, šodien vairs neuztrauc tas, ka brīvība katram ir sava – atbilstoši konkrētajiem sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem. Turklāt mazākums, kuram brīvība pieder, to ieguvis, iznīcinot, ekspluatējot vai vismaz ignorējot vairākumu, kuram tā nepieder. Rietumu liberāļi manifestējuši brīvību kā cilvēku galīgo mērķi, ko nevienam nedrīkst citi atņemt un baudīt brīvību uz citu rēķina. Vārdos šī brīvība (tās izpratne) ir nosaukta, bet politiķi to loka pēc «vajadzības». Brīvības jēdziens tiek stiepts, stiepts, līdz kādu dienu tiks pazaudēts saturs. Rietumi ir pārkāpuši to robežu, aiz kuras brīvības aizstāvēšana nebeidzas tikai ar fizisku darbību attiecībā uz politiķu saskatītajiem traucēkļiem – nedzīvu objektu likvidēšanu. Arī cilvēku pretestība tiek grauta ar pārliecināšanu un varu.
Cilvēks – traucēklis brīvībai – kļuvis par likvidējamu objektu, un tas rada, šķiet, vēl neapzinātas briesmas visai Rietumu demokrātijai.
Kosovas miera plāns tādēļ jāuzlūko ne tikai kā glābšanas riņķis sagrautajai Dienvidslāvijai, bet arī kā glābšanas veste Rietumu valstīm, kas, karadarbībai Balkānos vēršoties plašumā, arvien tālāk – pretēji politiķu iecerētajam un diendienā apgalvotajam – aizslīd prom no likumības un cilvēktiesībām.
NATO visrupjākā veidā ir pārkāpusi ANO statūtus, kas aizliedz izmantot spēku pret trešo valsti, ja Drošības padome nav devusi atļauju uzbrukumam vai tā nav pašaizsardzība pret agresiju. Kaut arī
NATO bumbvedēji un raķetes lido augstu (un esot labi vadāmas), tās ir nokļuvušas zem kara nozieguma likuma. Tas, ka Hāgas tribunāls ir Rietumu institūcija, kas nekādā ziņā nevērsīsies pret NATO, nekādā gadījumā nevar dot NATO imunitāti pret tiem pašiem likumiem, kuru nostiprināšanas vārdā tā iznīcina civiliedzīvotājus. Ja NATO iestājas par cilvēktiesībām, tās attiecinot uz citu valsti, bet ignorē šīs pašas cilvēktiesības, kad tās tiek attiecinātas uz katru no NATO valstīm, starptautiskie likumi kļūst bezjēdzīgi. Tie iegūst tik vien kā rupja līdzekļa statusu varenākā noziedznieka rokās pret mazāk stipro noziedznieku.
S.Miloševičs ir jānodod Kara noziegumu tribunālam Hāgā. Tāpat kā «oficiālais» NATO, kas ir atbildīgs par civiliedzīvotāju nāvēm
NATO uzlidojumu laikā. ANO Cilvēktiesību nodaļa paziņojusi, ka iespējamie NATO kara noziegumi nokļūs tās pašas tiesas jurisdikcijā, kurai visticamāk tiks nodots S.Miloševičs. Miloševiča «lietas» iznākums – ja vien tas netiks apmainīts pret mieru – ir paredzams. Kas tiesās NATO?
