Ilgi bija jāmeklē pavediens jūlija «Pretskatam», jo enerģija aizlidoja, sevi un dēlu sagatavojot ceļam uz Latviju. Tagad esam Jelgavā. Veikalā iepērkoties, saprotu, ka mani neinteresē tik daudz preces, bet cilvēki, viņu sejas, gaita un klātbūtne. Tā arī Līgo vakarā veikalā pie kases paspēju parunāties ar krievu tautības jaunekli, jo viņa jautājums «kāpēc latvieši svin Jāņus?» bija tikpat loģisks, cik mana atbilde, – saules ritums! Jāņu laika ziņas un presi rotā «garšīga» informācija par jauno Janīnas Kursītes izdoto «Latviešu virtuves vārdeni», kurā apkopots viss, kas saistās ar ēdienu, virtuvi un virēju, ēdienu pasauli, virtuves valodu. Gudrību dzīvot, izdzīvot. Mana vīramāte Elvīra Zālīte Bostonā, daloties atmiņās par izceļošanu no Rīgas Otrā pasaules kara laikā, stāsta par to, kā, atstājot mājas Miera ielā, rudenī māte Anna Bendiks salēja kopā akmens podā visus vasarā savārītos ievārījumus no dārza un meža ogām un lielo, smago ievārījuma akmens podu ģimene ņēma līdzi ceļā. Tikai vēlāk, kāpjot kuģī uz Ameriku, bija jāiet pa šauru laipu, un, ar grūtībām saglabājot līdzsvaru un žonglējot ar ceļa somām, ģimenes akmens podu ar ievārījumu nācās atstāt. Bet tas jau ar «zaftes» krājumu bija labi līdzējis bēgļiem līdz tam. Latviešu saimnieces gudrība. To mēs pasmelsim arī no Janīnas Kursītes jaunās grāmatas lappusēm.Vācot liepu ziedu tējas Zemgales laukos, klausos bišu un kameņu dziesmās, vēja balsī briestošos labības laukos, vēroju cielaviņu žiglos soļus uz lauku ceļa – viss runā simts valodās un teic – skaista, skaista ir vasara!Ceļš ir simbols un vadmotīvs folkloras festivāla «Baltica» svētkiem, kas Rīgā un novados pulcēs tos, kas dzīves gudrību pauž un izdzied mūsu tautas dziesmās, tautas garīgajā mantojumā. Festivāla «Baltica» plakātā ceļš veidojas no baltām latviešu Austras koka zīmēm. Attēlota ainava agrā rītā pirms saullēkta.No mežmalas caur pļavu tas ir atvijies līdz mums, un te nu mēs esam satikušies – dziesmā, vasarā, Latvijā.Aicinu paieties pretim un ieklausīties latviešu, baltiešu un viesu atvestajās dziesmās, dejās, tradīcijās. Visā, kas kā bagāts vainags rotās vasaru.Zemenes drīz atdos vietu dārza velšu ēdienkartē jāņogām, upenēm un ķiršiem. Dzeltenās gailenes koķetēs meža sūnās ar sēņotājiem, bet Lielupes meldros līdakas un citas zivis iecietīgi dalīs savu valstību ar laivotājiem un peldētājiem, bet pilnmēness pār Lielupi atļausies kails iebrist upē un veldzēties tās straumē – jo ir taču vasara, kad mums dots viss, lai saņemtu spēku no dabas klēpja, sveicinot labo un jauno, kas nāk pretim pa ceļu. Vasaras melanholijaEs sagribējos vasaras un Uzvilku baltas linu drēbes,Sajutu, kā izsmaržo vīstot,Pušķos pa pļavām lasītas,Rūgti saldas vīgriezes.
Pilns sāts, kad ir ēstasŽāvētas zivis no Ragaciema,Dvielī no jūrmalas satītas Sandales, smilšaini peldkostīmi,Neatrasti dzintari, viļņu rāmieUn nomierinošie apskāvieni.Vasaras nakts smarža dārzā,Ugunskura dūmi un draugu smiekli.Simts kaimiņu sētu rietas suņu dziesmas,Mazliet odu pasīkšanas,Bet rīta pusi lakstīgalas iesildaAr prātu apburošu balsi.Jau biju vasarā un kāri izskrējuPa lielceļu ar smilšu maigo čirkstēšanu,Tik apstājos, kad tu man pretī nāci,Kad tu man pretī nāci. Dace Micāne Zālīte
