Žanis Mainieks: Ar cilvēkam atvēlēto laiku ir par maz, jo dzīvot ir bezgala interesanti.
Žanis Mainieks jau vairāk nekā 50 gadus ir jelgavnieks. Krietnais vīrs pēc pāris nedēļām svinēs savu 93. dzimšanas dienu, taču, neskatoties uz cienījamiem gadiem, viņš ir apņēmības pilns sagaidīt arī savus 100. Žanis pasaulē nācis teju vienā laikā ar Latvijas dibināšanu – tikai nieka astoņus mēnešus vēlāk. Viņš joprojām aktīvi seko līdzi politiskajiem procesiem Latvijā, slavē Kārli Ulmani un nebaidās kritizēt šodienas valdību par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu, milzu kredīta ņemšanu un citām lietām. Perfekts visās lietāsŽanis uz dzīvi Jelgavā, drauga mudināts, no Dobeles puses pārcēlās 1960. gadā. Pilsētā uzcēla māju un sāka strādāt linu kombinātā. Viņa sieva un dēls jau devušies aizsaulē, taču vecumdienas Žanim līdzās vada sievas māsa – Emma Ziemele. Arī viņai jau pāri 90. «Sieva vēlējās, lai pēc viņas nāves pie sevis ņemu dzīvot viņas māsu Emmu. Agrāk bija stingrs uzskats: ko aizgājējs pirms nāves lūdza, tas arī bija jāizpilda. Tā nu tagad vecumā abi ar sievas māsu Emmu esam zem viena jumta, un dzīvot arī vieglāk – divas pensijas taču,» priecājas Žanis. Sirmais vīrs ir žiperīgs – staigā bez spieķa, lasa bez brillēm, aktīvi rosās dārzā, bet ciemiņus sagaida uzvalkā ar spožām aproču pogām. Emma steidz paslavēt saimnieku, sakot, ka viņš visu mūžu bijis ļoti kārtīgs un punktuāls. Arī tagad viņa mājoklis un pagalms ir perfekts – malka glīti sakrāmēta, zālīte nopļauta, katra lieta ir akurāti nolikta savā vietā. «Avīzes noteikti ir tā lieta, bez kuras nevaru iztikt, – kā var neinteresēt, kas notiek pasaulē? Abām acīm bijusi operācija, un tagad redzu labāk nekā jebkad agrāk, tāpēc ar lasīšanu problēmu nav,» viņš priecājas. Žanis agrāk abonējis trīs avīzes un tikpat žurnālu, bet tagad, kad dzīve kļuvusi dārgāka, palikušas vien «Zemgales Ziņas». Sirmais vīrs ir arī liels romānu cienītājs, un grāmata ir viņa vecumdienu sabiedrotā. Ja strādā, dzīvot varŽanis sevi sauc par ulmaņpuiku: «Esmu gandrīz tikpat vecs kā mūsu Latvija.» 1919. gadā viņa vecāki atgriezušies Latvijā no Krievijas, kur tēvs karoja. Drīz vien Valmierā piedzima mazais Žanis. Pēc tam vecāki pārcēlušies atpakaļ uz dzimtajiem Zemgales līdzenumiem. «Man ir jautāts, kurā Latvijā bijis vieglāk dzīvot – toreizējā vai tagadējā? Visos laikos būs tādi, kam dzīvot labi, un tādi, kam slikti. Arī toreiz tie, kas gribēja strādāt, dzīvoja labi. Piemēram, tie paši gājēji jeb puiši un meitas, kas strādāja pie saimniekiem – viņiem ne par ko nebija jādomā – pie saimnieka bija paēduši, apmazgāti, izguldīti, un mēneša algā saņēma vēl 60 latu. Tā bija laba nauda, pat grūti tādu bija notērēt. Otra kategorija bija kalpi – tiem bija sava zemīte, kūtiņa ar lopiem – dzīvoja kā mazie baroni. Vēlāk no kalpiem izauga par rentniekiem. Vai bija slikti? Mani vecāki skaitījās pie gājējiem, bet, ja Latvijai būtu izdevies ilgāk pastāvēt brīvai, arī mans tēvs būtu paspējis nopirkt māju, zemi un iztaisīties par saimnieku, jo naudiņa jau tam bija sakrāta. Bet uznāca krievu laiki un nekā,» atceras Žanis. Kara laikā no iesaukuma vācu armijā Žani paglābusi lauzta kāja, ko viņš traumējis, strādājot mežā. Taču vēlāk, ienākot krievu armijai, viņu karot savā pusē paņēma krievi. Un – likteņa ironija – Žanis bija spiests karot kara lauka vienā pusē, bet abi brāļi – otrā, leģionāros. Tas, ka šodien Valsts prezidents Andris Bērziņš mēģina abās pusēs karojušos veterānus vest kopā, runāt un izbeigt vairāk nekā pusgadsimtu ilgušo sabiedrības konfrontāciju, ir ļoti pareizi, uzskata Žanis: «Jo mēs visi taču cīnījāmies par Latviju, un nevienam nebija izvēles – bija jāiet, kur spieda, citādi nošautu. Tie bija briesmīgi laiki, jo karot nācās arī tēvam pret dēlu, brālim pret brāli. Cik nav bijuši gadījumi, kad saņem gūstekni, bet izrādās – tas ir paša dēls!»Arī izsūtīšana viņam kā jau bijušajam padomju armijas karavīram gājusi secen.Lepnums – tikšanās ar UlmaniEmmas tante, salīdzinot ar māsas vīru, nav tik veikla runātāja, tādēļ viņas liktenīgo tikšanos ar Kārli Ulmani atstāsta Žanis. «1937. gada augustā Jelgavā notika pirmā Latvijas lauksaimniecības izstāde. Tagadējā pilsētas slimnīcas un bijušā cietuma teritorijā bija liels laukums, kurā varēja apskatīt visu, kas Latvijā tiek audzēts, ražots, ar ko laukos strādāts. Mans sievastēvs par labu darbu pie saimniekiem bija izpelnījies prezidenta Ulmaņa uzmanību un tika izsaukts uz izstādi apbalvošanai. 17 gadu vecā meita Emma brauca līdzi tēvam un vēl šodien priecājas, ka Kārli Ulmani varēja skatīt tuvumā. Sievastēvam prezidents par labu darbu pasniedza zelta pulksteni, bet mammai par 12 bērnu audzināšanu piešķirts Mātes varones ordenis. Tagad jaunie saka: ja valdība nemaksā, bērnus nevaram atļauties, bet tolaik pat tāda doma, ka par bērniem valstij jāmaksā, nebija,» sašutis Žanis. Diemžēl ne pulkstenis, ne ordenis, ne arī citas Ulmaņlaiku vērtslietas ģimenei saglabājušās nav. Emma stāsta, ka 1940. gadā, kad Latvijā ienāca krievu armija, zaldāti braukuši pa mājām meklēt vērtslietas. Kamēr viņas vecāki strādājuši siena laukā, karavīri izrevidējuši māju un līdzi aiznesuši visas vērtīgās lietas, arī zelta pulksteni un ordeni.Parāds parāda galāŽanis ir bažīgs, ka lielo parādu dēļ šodien mūsu valsts ir sprukās, un šaubās, vai to izdosies jelkad atdot. «Kāpēc vajag dzīvot uz parāda? Paši būtu izķepurojušies, ne tādi vien laiki piedzīvoti. Un cilvēki pārāk daudz dzīvo parādos. Arī mūsu tēvi bankās ņēma kredītus uz 20 gadiem, cēla mājas, pirka zemes, bet tam vajadzēja turīgus galvotājus. Tagad viens nabadziņš kredītu ņem, bet otrs tāds pats – galvo,» novērojis pensionārs. Tāpat jelgavnieks sašutis par valdības ieceri celt pensionēšanās vecumu. «Tas nav pareizi. Ir cilvēki, kuri veselības dēļ pat 60 gados nav nekādi strādnieki, un spiest viņiem strādāt – tā ir cilvēku mocīšana. Nevar jau visi kā es – pensijā aiziet 60 gados, bet strādāt līdz 70. Man bija laba veselība un varēju strādāt ilgāk, bet zinu daudzus, kuri jau pēc 50 gadiem paliek švaki. Kur tādiem darbu atrast? Arī pensiju apmērus vajag diferencēt – nevar būt tā, ka vienam pensija ir četri tūkstoši, bet citam simts latu. Arī man pat divi simti nesanāk, bet strādājis esmu visu mūžu,» sašutis pensionārs.Jelgavniekam ir vēl divi brāļi – 86 un 88 gadus veci. Mainieku dzimtā visi ir ilgdzīvotāji, piemēram, Žaņa māte nodzīvoja gandrīz līdz simtam. Ģimene jau posusies lielajai ballei, bet mēnesi pirms tās mamma saslimusi un nomirusi. Žanim sirds sāp arī par Jelgavas kādreizējo lepnumu – cukurfabriku, kas celta Ulmaņa prezidentūras laikā 1925. gadā. Viņaprāt, pēc gadiem jaunā paaudze par tādas eksistenci aizmirsīs un neticēs, ka Jelgavā tāda maz bijusi. «Nebrīnos, ka drīz to celsim no jauna,» nosmej pensionārs un piebilst. «Ja vien Dieviņš ļautu, labprāt dzīvotu līdz 150 gadiem – man nav vienalga, kā Latvija attīstīsies, kā mainīsies notikumi, jo dzīve ir ārkārtīgi interesanta padarīšana.»
