Rēdlihu vasara Ozolniekos ilgst tikai līdz jūlija beigām.
«Neesmu sieva, kurai liekas, ka viņas vīrs ir vislabākais, taču savu viedokli par spēli izsaku tad, ja jūtu, ka Miķelis grib par to parunāt. Taču neteikšu arī – aizej, izskrien trīs apļus, jo spēlēji galīgi slikti,» par savu vīru hokejistu Miķeli Rēdlihu saka Līva Rēdliha. Viņi savu harmoniju atraduši Ozolniekos – Iecavas krastā.Pošas uz JaroslavļuAr Rēdlihiem «Ziņas» tiekas vēl pirms Miķela došanās uz Jaroslavļu, kur plānots īstenot ambiciozu mērķi – atjaunot komandu «Lokomotiv», kuras iepriekšējais sastāvs traģiski gāja bojā. Tiks piesaistīti spēcīgi spēlētāji no visas pasaules. Miķelis ir vienīgais no Latvijas, kas šomēnes dosies uz Krievijas pilsētu, vēlāk viņam pievienosies arī Līva un divgadīgā Justīne.«Bija arī citi piedāvājumi, bet, savelkot visas lietas kopā, izvēlējos «Lokomotiv». Viņi nopietni gatavojas atjaunot spēcīgu komandu un vāc labus spēlētājus. Tā ir pilsēta un klubs ar dziļām tradīcijām, tāpēc man būs liels gods pārstāvēt šo komandu. Protams, jāapzinās, ka paies laiks, kamēr līdzjutēji to pieņems,» Miķelis stāsta, ka Krievijas komandu izvēlējies vairāk emocionālu, ne finansiālu apsvērumu dēļ.Sportists uzskata, ka arī Latvijas izlasē hokejisti spēlē līdzjutējiem, taču materiālais atbalsts no Hokeja federācijas būtu papildu bonuss. «Kāda prēmija vai alga kalpotu kā federācijas novērtējums, jo hokejisti, startējot valsts izlasē, vairākus mēnešus ir prom no ģimenes,» viņš spriež par to, vai Latvijas izlases hokejistiem būtu jāmaksā alga.Kaimiņš ir kaimiņš, nevis «zvaigzne»Vēl nesen vietējie Miķeli varēja redzēt «Ozo» halles dzimšanas dienas svinībās, kur par Kontinentālās hokeja līgas ātrāko hokejistu atzītais sportists slidojumā sacentās ar šorttrekisti Evitu Krievāni. «Viņai lielākas slidas,» par šorttrekistes uzvaru smej Miķelis. Viņš pārliecināts, ka hokejā ātrums nav vienīgais svarīgais faktors, lai būtu veiksmīgs spēlētājs.«Ozolniekos esam pavadījuši pietiekami daudz laika, lai šo vietu sauktu par savām mājām, lai gan sākotnēji neplānojām dzīvot šeit. Bet liktenis tā ir lēmis,» sarunā par dzīvi ciematā iesaistās Līva. Arī viņas vīrs atzīst, ka ar katru mirkli arvien vairāk «saplūst ar Ozolniekiem», tāpēc ģimene cenšas iesaistīties vietējos pasākumos – kopā ar kaimiņiem svinēti Viktorijas ielas svētki, devušies velobraucienā. «Mums ir savs dzīves ritms, vasara ir tad, kad Miķelim pārtraukums sezonā, tāpēc tā beidzas jau jūlija vidū, taču visu šo laiku mēģinām atpūsties – būt kopā ar ģimeni, piedalīties pasākumos. Te jau visi ir savējie, kaimiņš ir kaimiņš, nevis «zvaigzne». Ar mani neviens speciāli nenāk draudzēties, lai iepazītos ar Miķeli,» smaida Līva.«Mājas gurķi» atpūšas dārzāRēdlihi kopā ir astoņus gadus, bet kāzas svinējuši pirms trim gadiem. «Vispār man kāzas nebija aktuālas, jo tās mūsu attiecībās neko nemainīja. Taču jāatzīst, ka šī diena man patika, un tagad būs skaistas atmiņas,» atklāti saka hokejists. Līva gan piebilst – vīrs pēc kāzām atzinis, ka viņam tomēr ir ļoti patīkami, ka sieva pārgājusi viņa uzvārdā.«Miķeli apprecēju kā hokejistu,» Līva atbild uz jautājumu, vai kādreiz nenožēlo savu izvēli, kas nozīmē saspringtu dzīves ritmu un biežas šķiršanās. «Nevar domāt profesiju kategorijās. Ja vīrs strādātu birojā no astoņiem līdz pieciem, es varbūt pārdzīvotu, ka viņš vairākus gadus netiek pie paaugstinājuma. Mums ir sava dzīves specifika, ar ko esam «saauguši,»» viņa turpina. Atpūšas ģimene labprātāk, pēc Miķeļa teiktā, vienkārši «čilojot» dārzā, jo tā ir viņu paradīze.Jaunā sieviete atzīst, ka sports viņai nekad nav bijis svešs, jo, kad Latvijā sāka celt hokeja halles, viņas tēvs (Jelgavas Domes deputāts Dainis Liepiņš – red.) spēlējis amatieru līgā, tāpēc ģimene bieži apmeklējusi spēles gan Jelgavas, gan Piņķu hallēs. Par vīra traumām sieva, protams, pārdzīvo, taču saka – šajā jautājumā savas emocijas jau lielā mērā «notrulinājusi»: «Miķeļa spēles mēģinu skatīties gan klātienē, gan pa televizoru. Nav patīkami, ja operators ekrānā tuvāk pievelk vīra asinis. Uztraucos un saprotu, ka arī Miķelis pārdzīvo, zinot, ka esmu tribīnēs. Pēc vienas no spēlēm, kad viņu «iebortoja», viņš stāstīja, ka gribējis ilgāk pagulēt, taču zināja, ka es esmu tribīnēs.» Par savu karjeru Līva pašlaik nedomā, lai arī novembrī iegūs bakalaura grādu augstskolas «Turība» Starptautiskajā tūrisma fakultātē. «Jādzīvo reāli – ar izbraukumiem sākt kaut ko savu Latvijā vai arī strādāt šajā valstī nav iespējams, jo reti zināms, ko Miķelis darīs nākamgad,» viņa spriež. Pašlaik līgums ar «Lokomotiv» noslēgts uz trim gadiem, bet ģimene sola, ka pēc katras sezonas noslēguma uzreiz sēdīsies lidmašīnā un lidos uz Latviju, jo te ir «mājas gurķi». Ģimene ir vērtībaSaruna ar Rēdlihiem notiek pēcpusdienā, kad mazā Justīne guļ. Vecāki pārsteigti par to, cik ātri skrien laiks un aug abu meita. «Justīne nav mūs nobiedējusi. Bet par turpmākajiem dzīves plāniem lemt pašlaik negribam. Ja būs sajūta, ka gribam vēl bērnus, rīkosimies,» pāris smaida, priecājoties, ka abiem ir lielas ģimenes. «Tas nozīmē, ka ģimene ir vērtība, ko iemācīsim arī Justīnei. Viņa jau piedzimusi bagāta, jo Miķeļa brāļiem arī ir bērni, tāpēc mūsu meitai ir daudz brālēnu un māsīcu,» stāsta Līva.Ģimenē trīs gadus dzīvo arī suņuks Zorro, kas esot iedomājies, ka ir dzejnieks, jo bieži manīts sēžam dārzā un lūkojamies tālumā. «Viņš laikam tikai tagad saprot, ka ir suns, jo, kad dzīvnieks parādās ģimenē, kurā nav bērnu, viņam sāk piemist cilvēka īpašības, jo visi viņu lolo. Taču bērns dabiski saliek visu pa vietām,» jaunie vecāki stāsta, gatavojoties izaicinājumiem, ko sniegs Jaroslavļa. «Tas noteikti nesīs jaunas emocijas. Taču mums nekur nav tik labi kā Latvijā. Bet, lai arī kur mēs būtu, vēlamies harmoniju attiecībās,» rezumē Līva.
