Sanita Rāviņa veido skulptūru ar devīzi «Neej pa dzīvi bez gūtiem vārtiem».
Atšķirībā no vairuma Jelgavas smilšu skulptūru festivāla dalībnieku, Sanita Rāviņa ir vasaras tēlniece, ar ledus skulptūrām darboties līdz šim nav sanācis. Toties smilšu festivālos piedalās labprāt, Jelgavā – trešo reizi, tiesa, bijis vairāku gadu pārtraukums. «Ar jūsu pilsētas mēru gan man nav pilnīgi nekādas saistības, vienkārši uzvārdu sakritība,» pat nesagaidījusi iespējamo jautājumu, jaunā māksliniece deklarē uzreiz, «pati esmu no Rīgas». Pirms četriem gadiem pabeigusi dizaina studijas Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, sākusi apgūt tēlniecību Latvijas Mākslas akadēmijā, kur pašreiz gan aktīvi nestudējot, jo daudz laika prasa ar mākslu nesaistītais pamatdarbs.- Uzvārda dēļ gan var būt problemātiski (ja gribam būt politkorekti) pretendēt uz galveno balvu?Nekur jau nav teikts, ka es grasos pretendēt uz galveno balvu. Uzvarēt jau ir skaisti, tomēr man svarīgākais ir piedalīties. Atbilstoši šāgada festivāla tēmai – «Sportiskais gars». Varbūt man tieši šī gara nedaudz pietrūkst, jo es tiešām piedalos sava prieka pēc. Pamatdarbā speciāli izlūdzos atvaļinājumu. Esmu ļoti priecīga darīt to, kas man patīk.- Un kādas pašai attiecības ar sportu? Varbūt spēlē hokeju (topošajā Sanitas darbā var nojaust hokeja vārtu kontūras ar vārtsarga tēlu priekšā – red.)?Ar sportu attiecības vislabākās – spēlēju visu ko. Tieši hokeju gan ne, bet šad tad slidoju. Ziemā daudz slēpoju un «snovoju».- Kāpēc no visas hokeja komandas izvēlēts tieši vārtsargs? Varbūt tam ir kāds konkrēts prototips, Artūrs Irbe, piemēram? Ar A.Irbi nav nekāda tieša sakara, arī pašreizējās izlases spēles skatos maz, vairāk fanoju par Rīgas «Dinamo». Vārtsargs ir vajadzīgs tāpat kā visi pārējie spēlētāji, taču tieši viņš ir pēdējais, kurš var glābt komandu.- Bet vārtsarga kļūdas ir vairāk pamanāmas. Uzbrucējs var visu spēli nospēlēt slikti, atliek tikai iemest uzvaras vārtus, un viņu visi slavēs. Vārtsargs pirms tam var atvairīt desmitus metienu, bet, ja izšķirošajā brīdī kļūdīsies, visi viņu pels. Starp citu, kur šajā darbā atrodas ripa?Skulptūrā ripas nebūs, uzskatīsim, ka to mans izveicīgais vārtsargs jau ir atvairījis. Ja par kļūdām – tāpēc jau vārtsargi ir tik lieliski un samērā maz sastopami. Un par to atzinības trūkumu gluži negribu piekrist, jo ir gana daudz maču, pēc kuriem par labāko spēlētāju tiek atzīts tieši vārtsargs.- Kā vērtē laika apstākļus šīgada festivālā, redzu – atkal nāk virsū lietus mākonis, kas laikam ir smilšu skulptora lielākais ienaidnieks?Pārāk spoža saule arī nav laba, jo tad smiltis ātri kalst. Visjaunākais ir mākoņains laiks, bez vēja. Un, protams, arī bez lietus. Bet jāapzinās, ka tik ideāli apstākļi gadās reti, tāpēc jau katram gadījumam esam bruņojušies ar pretlietus plēvēm, savukārt pavisam bez ūdens arī nevar iztikt, skulptūras fiksācijai vajadzīgs arī nedaudz līmes.- Un tomēr smilšu tēlniecība šķiet, kā lai to saudzīgāk pasaka, tāda vienas, nu labi, vairāku (ja salīdzinām ar ledus skulptūrām) dienu māksla. Vai nav žēl ieguldītā darba?Es teiktu – gaistoša māksla. Žēl ir tad, ja darbu sabojā pēkšņi uznākusi spēcīga lietus gāze vai ja to izposta, piemēram, huligāni. Bet, ja smilšu skulptūra ar laiku iet bojā dabīgā nāvē, tad autoram tikpat dabīgi tas arī jāuztver.- Ja šī ir trešā dalības reize Jelgavas festivālā, kāds ir salīdzinājums ar iepriekšējiem pasākumiem?Man Jelgavā vienmēr ir paticis. Es domāju ne tikai smilšu skulptūru festivālu, man šī pilsēta vispār ir viena no mīļākajām Latvijā. Arī festivālā valda laba atmosfēra kā iepriekšējās reizēs, tā tagad. It kā visi esam konkurenti, tomēr jauki cilvēki, un vienmēr esam gatavi cits citam palīdzēt. Nav tā, kā dzirdēts par modes skatēm, kur izdevīgā brīdī kāds var iezāģēt tavai kurpei papēdi.Problēmas jārisina pašam ar savu skulptūru – lūk, akmens, kas jāizkasa laukā no smiltīm. Par materiālu, kas sagādāts Uzvaras parkā, gan nevaru žēloties, gadījies strādāt ar daudz sliktāku. Protams, Pāvilostas festivālā, kur bieži esmu piedalījusies, ir citādāk – jūras smiltīs nav neparedzētu mālu vai citu negaidītu «draņķīšu».- Mūsu sarunā vairākas reizes tika pieminēts pamatdarbs, kas laikam taču nav tēlniecība. Varbūt atklāsim lasītājiem šo noslēpumu?Mans darbs galīgi nav saistīts ar mākslu, varbūt arī tāpēc neesmu piedalījusies ledus skulptūru festivālos. Jo, lai varētu tagad taisīt smilšu skulptūru, kā jau teicu, esmu paņēmusi atvaļinājumu. Tad man nāktos ņemt vēl vienu – ziemā. Bet varbūt man paveiksies un šeit pat piedalīšos nākamajā ledus skulptūru festivālā.Bet mans pamatdarbs ir aviācija.- Re kā! Nu jūtos vēl vairāk ieintriģēts nekā tēlniecības dēļ. Minēšu – varbūt dispečere?Nē, lidoju. Labi, atzīšos, gluži pie stūres jau ne, jo esmu stjuarte. Konkrēto lidsabiedrību gan nereklamēšu. Darbs man ļoti patīk, bet labprāt pamēģinātu arī pie stūres. Līdz tam gan būtu daudz jāmācās.
