Aptuveni divsimt gadu pēc pirmajiem musulmaņu iebrukumiem Indijā par viņu varas bāzi kļuva Deli.
Aptuveni divsimt gadu pēc pirmajiem musulmaņu iebrukumiem Indijā par viņu varas bāzi kļuva Deli. Deli sultanāta dibināšana datējama ar 1206. gadu, kad tika noslepkavots Guras Muhameds. Pēc tam vairāk nekā
300 gadu tronī viens pēc otra sēdēja piecu spēcīgu afgāņu – turku dinastiju pārstāvji. Tā spožākais uzplaukums datējams ar divdesmit gadu ilgu laika posmu, kad tronī atradās Kaldži dinastijas sultāns Alaudins (1296 – 1316), kas pie varas tika, noslepkavodams savu tēvoci. Šis valdnieks ieviesa tirdzniecības atļaujas, algu un cenu uzraudzības dienestu un nodokļos ievāca pat līdz 50% graudaugu ražas. Alaudina greznajai un mierīgajai dzīvei galu darīja klejotājciltis no Centrālāzijas, kas kā no pārpilnības raga plūda uz sultanātu, lai arī vairākas reizes tika sakautas. Indijas ziemeļos un arī pašā Deli arvien vairāk iespiedās mongoļi, līdz simts gadu pēc Čingishana milzīgajiem iekarojumiem liela tās daļa bija pārvērsta par «mongoļu pilsētu».
XIV gadsimta sākumā Kaldži dinastijas vietu ieņēma Taglugi. Dievbijīgais, izglītotais un neiecietīgais Muhameds Taglugs (valdīja 1325. – 1351. gadā) devalvēja vietējo valūtu, zelta un sudraba monētas nomainot pret vara naudu (kur palika zelts, ir saprotams bez komentāriem). Šis eksperiments sagrāva tirdzniecību un nedaudz vēlāk noveda arī pie briesmīga un ilgstoša bada perioda (1335 – 1342). 1338. gadā no Deli atšķēlās Bengālijas province, kas saglabāja savu neatkarību 200 gadu. Muhameda pēcnācējam sultānam Firuzam, kas valdīja trīsdesmit septiņus gadus, neņemot vērā arvien pieaugošo neapmierinātību hinduisma ticībai piederošo pavalstnieku vidū, tomēr izdevās valstī atjaunot zināmu labklājību un mieru.
XIV gadsimta beigās Ziemeļindiju piemeklēja viens no visu laiku postošākajiem iebrukumiem, ko vadīja Timurs Klibais (Tamerlāns), kura dzīslās ritēja turku asinis un kurš savu karjeru bija sācis kā nelielas turku cilts valstiņas vadonis Turkestānā. Pēc ilgiem uzdzīvē pavadītiem gadiem Timurs savāca jaudīgu kavalēriju un uzsāka karagājienu, kas vainagojās ar bēdīgi sensacionāliem panākumiem. Lai gan Timurs nebija sevi pasludinājis par hanu, vairums mongoļu, pirms tam klausījuši Čingishanam, viņu vienprātīgi atzina par savu pavēlnieku. Timurs, tāpat kā viņa priekšgājējs, pakļāva Afganistānu, Persiju, Mezopotāmiju un iebruka Indijā, lai pagānus (hinduistus) pievērstu islama ticībai. Indijā «Timurs un viņa komanda» pavadīja tikai nepilnu gadu
(1398 – 1399), taču atstāja to guļam drupās. Deli tika izlaupīta trīs dienu ilgās orģijās, un dzīvs nepalika neviens. Kā vēstī kāds aculiecinieks, «veselus divus mēnešus pilsētā nevarēja saklausīt pat putna spārnu vēdas». Ikviena apdzīvota vieta, kas izrādīja pretestību, tika noslaucīta no zemes virsas, bet tās iedzīvotāji – nogalināti vai paņemti verdzībā. Timurs sev līdzi aizveda neizmērojamus dārgumus, vergus, ar kuriem apgādāja savus kareivjus, un tūkstošiem prasmīgu akmeņkaļu, kuriem vajadzēja Turkmenistānas galvaspilsētā Samarkandā uzbūvēt diženu mošeju. Deli sultanāts vēl ilgi nespēja atgūties no trieciena, ko Timurs Zemes Drebinātājs bija devis kā pašai valstij, tā arī bezpalīdzīgajiem hinduisma ticības pavalstniekiem.
Mongoļu iebrukumi galu darīja arī Sunu dinastijas varai Ķīnā. XIII gadsimā Ķīnas ziemeļkaralistes ieņēma Čingishans, kas okupēja arī lielu daļu Krievijas. Dienvidķīnu iekarot pabeidza Čingishana mazdēls Kublajhans. 1279. gadā tika pieveiktas ķīniešu karaspēka paliekas un Ķīnai bija jauns valdnieks – Kublajs. Tā pēcteči, par savas impērijas galvaspilsētu padarījuši Pekinu, Ķīnu pārvaldīja līdz pat 1368. gadam. Pirmo reizi Ķīnas vēsturē ienaidnieka rokās bija kritusi visa valsts teritorija, un tas draudēja nopietni iespaidot Ķīnas civilizācijas vēstures ierasto gaitu. Ķīniešiem tika uzlikti pazemojoši aizliegumi un ierobežojumi. Viņi nedrīkstēja nēsāt ieročus un pat atriebties pāridarītājam, ja tas bija mongolis. Okupanti bija sevišķi nežēlīgi un, ja kāds mēģināja nepaklausīt, par sevi atgādināja ar sagrautām pilsētām un līķu kaudzēm. Daudzviet Dienvidķīnā tika izkauti vai visi iedzīvotāji. Tomēr mongoļu un Centrālāzijas tautu pārstāvju Ķīnā nebija vairāk par 3%. Seno kultūru nebija tik viegli iznīdēt, un jau XIV gadsimta divdesmitajos gados ķīniešos sāka gruzdēt neapmierinātība. Brieda dumpis, kuru līdz sekmīgam iznākumam noveda enerģisks, kaut arī nedaudz ērmīgs militārs avantūrists. 1368. gadā viņš ieņēma Pekinu un pēdējo mongoļu imperatoru aiztrieca Mongolijas stepes plašumos. Dumpja vadonis bija cēlies no vienkāršas ģimenes, bijis gan mūks, gan lielceļa laupītājs un tāpēc apguvis visu nepieciešamo, lai kļūtu par valdnieku. Bijušais laupītājs kļuva par Minu dinastijas pirmo imperatoru, kura pēcteči Ķīnā valdīja līdz pat 1644. gadam.
Japānā XIV gadsimtā vēl joprojām pastāvēja divvaldība: Kioto civilvara, ko pārstāvēja imperators (un dažāda ranga «dekoratīvi» augstmaņi) un Bakufu («telšu valdība») – tās galva bija sjogungs, kura pakļautībā atradās ietekmīgākie militārie lielmuižnieki. 1333. gadā imperators Daigo II mēģināja likvidēt divvaldību, nākot klajā ar paziņojumu, ka gribot ne tikai sēdēt tronī, bet arī reāli valdīt. Daigo, sapulcinājis karaspēku, ieņēma un nopostīja sjogungu štābu Kamakurā, taču vienīgais reālais rezultāts bija pusgadsimtu ilgs pilsoņu karš Japānā. 1338. gadā sevi pieteica jauna varena militāristu dzimta – Ašikagas uz laiku pakļāva imperatoru, tronī iesēdināja marioneti un savu štābu pārcēla uz Kioto. Militāristiem konkurējošo imperatora galmu izdevās likvidēt tikai 1392. gadā, kas tika uzskatīts par oficiālo Ašikagas sjogunāta pastāvēšanas pirmo gadu. Ašikagas savu varu saglabāja līdz pat 1573. gadam, un šis posms Japānas vēsturē tiek dēvēts par Muromači (Kioto daļa, kurā atradās sjogungu rezidence) periodu.
